Gruzijas 2.brauciens. III

Uz Dienvidiem, uz Melno jūru (Kobuleti, Batumi) (4. un 5.diena).

Iesaku braukt ar vilcienu „Tbilisi-Batumi”, tikai jāprasa „jaunais”, tb Ukrainā ražotais. Atiet viņš 8.50 (tikai nevajag domāt, ka: ja uz biļetes stāv rakstīts 1.perons, tad šis tā arī aties no 1.perona, nē, mūsējais stāvēja pie 3.perona, un atradām mēs viņu, pateicoties tam, ka es mācēju izlasīt, kas uz vilciena sāniem rakstīts), līdz Batumi iet bik pāri 5 stundām. (Biļete līdz Kobuleti maksāja, šķiet, 20 lari. Jā, un pērkot biļeti, jāuzrāda pase – Spiegudroša Valsts, ziniet;))

Tādi normāli krēsli kā LV tālsatiksmes autobusos, visu ceļu rāda kino vai krievu mūzikas klipus. Nevaig cerēt uz restorānvagonu, bet lielākās stacijās iekāpj babuļi ar hačapuri un saldžukiem (viņas nebļaun „moroženoje”, bet kaut kā citādāk). Mums gan ēdamais-dzeramais pašiem bija līdzi (es parūpējos par hačapuri, asteor par dzērienu). Un ainavas aiz loga, uh!;)

Kobuleti ieradāmies ap 15.00. (Kobuleti tādēļ, ka nospriedām – Batumi apmešanās būs dārgāka, tāpat i-netā lasīju, ka jūra tur tīrāka. + krii  tur izgājšgad dzīvoja un bija ļoti apmierināta.) Nopirkām atpakaļbiļetes (atkal jau varu ieteikt – vilciens no Kobuleti atiet 23.15, Tbilisi ienāk ap 8.00, biļete kupejā 23 lari). Kasē sēdošā dāmīte ieteica mums pievērst uzmanību takšiem, kam uz sāna „1 km par 30 tetriem” (protams, gruzīnu valodā!). Vienā tādā iesēdāmies. Lai ved uz gostinicu, „vbļizi parka”, kā ieteica kasesmeitene. („15 minūtēs viņa noejot ŠITO gabalu, zebiekste redzies kāda!” (c) asteor – mazliet vēlāk)

Neapmaksāta reklāma: nosaukuma nav! Varētu būt Hasana (vai Džamala) gostinitsa na David Armašenebeli (Davida Stroitjeļa), rjadom s parkom, tam gde na protiv stroitsja kardiologičeskaja klinika. Telephone: +995 99150825 vai 99250815 (vismaz tādus nr. Valdošais Mammuķis mums iedalīja pēdējā dienā). Nu lūk, tad nu tur nesezonas laikā var nokaulēt luksusa numuru (2 istabas ar krāsu tjeļevīzoru + milzīga vannas istaba da skats no balkona uz palmām un jūru, kondišens un tā) no 100 uz 45 lariem!

Tur patiešām ir jauki! Pēc tām nepilnām 3 dienām mums šķita, ka esam tur vismaz 5 gadus dzīvojuši! Visus pazīstam un daļa no tiem VISIEM ir mūsu radinieki!;) Piemēram, Valdošais Mammuķis (tā arī nesapratām – tā ir Džamala sievasmāte vai māte – enerģisks babulis ar priekšautu un sarkanu beisboleni galvā) ar savu: „Eto vi kuda pošļi?!”, redzot mūsu haotisko pārvietošanos pa pilsētu.

Šajā pilsētā man jo vairāk nostiprinājās pārliecība, ka gruzīnietes nav ne vārgas, ne iebaidītas;) Ka viņas ir drošas, asprātīgas un gana mutīgas sievas. Tikai ārēji: priekš ciemiņiem, viņas slēpjas. Un nesēžas pie Lielā Galda, bet virtuvē. Bet tas jau man ir labi pazīstams! (kādreiz uzrakstīšu)

Un kafe „Kobuleti” iemantoja nosaukumu „Restorāns Balvi” ar visu savu neganti garšīgo šašliku un vīnu – pa vienai pudelei no katras šķirnes. Toties kafe „Gio”(turpat pretī) bija tik pat labs šašliks un sasodīti gards mājas vīns (gan jāsaka, ka tā burvību var manīt tikai pēc 2. malka.;)) Un apmēram 2x mazākas cenas ...;)

Un tur bija manas dejas ar pepsi pudeli ielas vidū 1os naktī, mēģinot noķert taksi. Diemžēl lielākā daļa mašīnu brauca garām un apkārt – kā tādai adžāriešu govij!;(

Jā, adžāriešu govis, tas ir jauks stāsts – par viņu brīvību un tā...;) Ja LV govis tiek pieķēdētas, sapītas un turētas čutj ne aizslēgtā aplokā, bet viņu pārdzīšana mājās ir atrakcija visai saimei, tad Gruzijā viņas blandās savā vaļā, iet, kur šīm vajag, un staigā pa šoseju, nebaidoties mašīnu (šoferīši arī ļoti respektē lopiņus, tb prātīgi apbrauc, pat netaurējot). Tāpat uzvedas arī cūkas. Katrā ziņā Gruzijas govis nebūt nav tādi histēriski un šizofrēniski lopiņi kā mūsējās, bet pašcieņas pilni cēli dzīvnieki;)

Gandrīz pretī mūsu viesnīcai atrodas Kobuleti parks – ļoti skaists, lai gan samērā „aizlaists”.

Vispār jau skumji bija nolūkoties, cik ļoti viss ir noplucis un nolaists. Kaut gan priecēja tas, ka pamazām tiek atjaunotas sanatoriju ēkas, kuru celtniecība, kā stāstīja saimnieks Džamals, tika pārtraukta 80to gadu beigās. Un tieši pretī tiek celta jauna kardioloģiskā klīnika (tur strādāja mūsu kaimiņi no viesnīcas lētākajiem numuriņiem).

Kobuleti asteoram</span>  izdevās pasēdēt pie īsta gruzīnu galda īstu gruzīnu celtnieku kompānijā ar tostiem un visu pārējo (es devos gulēt, jo situāciju „vienīgā sieviete pie galda vīriešu kompānijā” biju izbaudījusi jau pagājušajā braucienā un tas mani nudien nevilināja). Un redzēt kā notiek īsts virpuļviesulis, kad nes pa gaisu VISU! Ieskaitot govi;)

Un vēl: celtnieki dzēruši, kājās stāvēdami, slavinot tos ārzemniekus, kas braukuši šito gaisa gabalu, lai nokļūtu pie Dāvida Celtnieka kapa...:)

Par jūru. Pasauļoties mums izdevās, jā. Bet ūdens jūrā bija nežēlīgi auksts (silts tas esot tikai jūlijā, augustā un septembrī, tad viņiem arī ir Sezona). Un vēl tur bija medūza, no kuras es sabijos un spiegdama bēgu. Jā, ielīst jau tai ūdenī, mēs ielīdām. Bet man tas maksāja nedēļu kāsa, temperatūras un puņķu. + antibiotiku kursu:(

Batumi. Skaisti. Pilsēta tūristiem. Un vēl „gorod kontrastov”: turpat hotel „Rica” un turpat vienu māju tālāk – grausti. Bet nu – krietni lielāka kārtība kā dajebkur no redzētā. Un tik skaists parks! Ar lauvām. Un delfīniem strūklakā.

Un vēl: Batumi mēs atklājām ideālo vasaras alu Gruzijā: „Kazbegi Gold”. („Alus” gruzīnu valodā ir „ludi”.)

No Kobuleti nokļūt tur ir gaužām vienkārši – turpat uz ielas, pretī viesnīcai noķert mikriņu ar uzrakstu „Batumi”(gruzīnu rakstiem, protams), un pēc 20 minūtēm esat klāt. Biļete, šķiet, bija 1 vai 2 lari. Un šoperīši pa tiem serpantīniem vālē tā, ka pasažieriem mati plīvo.