Santa Ruksuss. T.Pratčets

Sūzenas diena sākās samērā mierīgi, ja neņem vērā to, ka Gaveins uzkāpa bruģa plaisai. Pie kam tīšām.
Iepriekšējās guvernantes samaitātā fantāzija bija laidusi pasaulē neskaitāmus briesmoņus, īpaši radītus nepaklausīgu pusaudžu pārmācīšanai. Tos bērneļus, kas kāpa uz bruģa plaisām, aiz tuvākā stūra parasti sagaidīja mežonīgs lācis.
Dodoties ar saviem audzēkņiem pastaigā, Sūzena vienmēr ņēma līdzi kruķi. Parasti pietika ar vienu sitienu. Briesmoņi itin nemaz negaidīja uzbrukumu, jo viņi taču bija neredzami.
-                          Gavein? – uzsauca Sūzena, nenolaižot acis no izbiedētā lāča, kurš, viņu pamanījis, nedroši kāpās atpakaļ.
-                          Jā?
-                          Tu uzkāpi plaisai tikai tādēļ, lai es iekaustītu nabaga radījumu, kura vienīgā vaina ir tāda, ka viņam jāsaplosa tevi sīkos gabaliņos?
-                          Es vienkārši lēkāju un...
-                          Kā tad! Tā es tev arī noticēju. Ja jau tu lēkāji, tad kāpēc nepārlēci pāri plaisai?
Zēns viņai plati uzsmaidīja.
-                          Ja tu vēl reiz tā izdarīsi, izraustīšu kājiņas un sasiešu tās tev aiz pakauša, - mierīgi brīdināja Sūzena.
Zēns pamāja un devās uz šūpolēm, lai izgrūstu no tām Tvīlu.
Sūzena atviegloti nopūtās. Šis bija viņas personīgais atklājums. Šaušalīgi draudi nebaida bērnus, taču liek tiem pakļauties. Galvenais – pēc iespējas vairāk detaļu.
Iepriekšējā guvernante draudiem izmantoja dažādus briesmoņus un biedēkļus. Vienmēr atradās kāds, kas bija gatavs aprīt dzīvu vai aizvilkt nezināmā virzienā nejauku bērnu tikai par to vien, ka viņš stostās vai itin kā par spīti turpina rakstīt ar kreiso roku. Iebāzīsi pirkstu mutē – problēmu atrisinās Cilvēks-Šķērrocis. Slikti ēdīsi – laipni lūdzam pie pagrabā dzīvojoša biedēkļa. Tieši no šādiem ķieģelīšiem arī sastāvēja brīnišķīgie bērnības gadi.
Sūzenas mēģinājumi pārliecināt bērnus, ka briesmoņu nav, tikai padarīja situāciju vēl sliktāku.
Tvīla sāka slapināt gultā – iespējams, ka viņa mēģināja šādā veidā iztriekt no gultas apakšas šaušalīgo nagaino briesmekli, kurš, kā uzskatīja meitene, tur mitinājās.
Sūzena uzzināja par notiekošo jau pirmajā darba dienā, jeb pareizāk teikt – naktī, jo Tvīla raudādama atskrēja uz viņas istabu un stāstīja, ka skapī sēžot briesmonis.
Smagi nopūtusies, jaunizceptā guvernante devās uz bērnistabu, taču atklājusi, ka Tvīla neko nav safantazējusi, Sūzena tā pārskaitās, ka izrāva briesmoni no skapja, iekrāva tam ar kruķi pa galvu, izmežģīja ķetnu un izspēra ārā pa pagalma durvīm.
Bērni kategoriski atteicās neticēt briesmoņiem, jo skaidri zināja: viņi pastāv.
Lai gan jāsaka, ka pēc visai neilga laika viņi tikpat stingri sāka ticēt kruķim.
Šobrīd Sūzena sēdēja uz soliņa un lasīja grāmatu. Viņa katru dienu izveda bērnus pastaigā, lai tie varētu kontaktēties ar vienaudžiem. Sūzena bija pilnīgi pārliecināta: pieaugušo dzīve ir tieši tāds pats rotaļu laukums, tikai lielāka izmēra. Bez tam – tālumā skanošas bērnu balstiņas – tas ir tik jauki. Galvenais – izvēlēties pareizo soliņu, lai nedzirdētu, kādas draņķības tur perina nevainīgi eņģelīši.
Pēc pastaigas sākās nodarbības. Pats grūtākais bija atradināt bērnus no garlaicīgām grāmatiņām par klaiņojošiem kucēniem un sliktiem bērniem, kuri pēc tam obligāti kļūst labi. Taču arī ar šo problēmu Sūzena arī tika galā. Gaveinam, piemēram, ļoti patika klausīties stāstus par ģenerāļa Taktikusa kaujām. Pirmkārt, tajās noteikti lija asiņu jūras, bet otrkārt, šī tēma skaitījās nepiemērota bērniem un tieši tādēļ šķita jo pievilcīgāka. Rezultātā zēna vārdu krājums dubultojās vai katru dienu: piemēram, vārdus „zarnu izšķetināšana” Gaveins jau izrunāja bez mazākās aizķeršanās un lietoja saviesīgās sarunās. Beigu ta galos – vai tad bērni ir jāmāca būt kā bērniem? Viņi to prot tāpat.
Arī Sūzena pati pārvērtās. Drīz vien viņa, sajūtot vieglu paniku, atskārta, ka viņai patīk darboties ar bērniem. Varbūt tas viņiem ir ģimenē? Viņas mati tagad paši no sevis savācās uz pakauša kārtīgā mezglā. Vai tiešām tas, ar ko viņa šobrīd nodarbojas, arī ir viņas aicinājums?
Šeit daļēji bija vainojami viņas vecāki. Kaut arī viņi, protams, negribēja, lai viss notiktu tā, kā notika. Vismaz Sūzena tā cerēja.
Viņi vienkārši centās pasargāt meitu, norobežot no pasaulēm, savādākām kā tā, kurā viņa dzīvo. Darīja visu iespējamo, lai neielaistu savas meitiņas dzīvē to, ko ļaudis parasti mēdz saukt par „pārdabisku”... citiem vārdiem sakot, viņas vectēvu. Tādēļ arī Sūzena bija kļuvusi par to, kas bija. Reizēm viņai šķita, ka viņas dzīves ceļš ir pār mēru līkumots.
Taču no otras puses, nekā pārsteidzoša tur nebija: pasaule ir pilna ar asiem stūriem, kuriem nākas mest līkumu, lai neapdauzītos. Un tētis ar māmiņu patiesi rūpējās par Sūzenu, mīlēja viņu, nodrošināja viņai jumtu virs galvas un pat izglītību.
Starp citu, lielisku izglītību. Tikai stipri vēlāk viņa apjēdza, ka tās nebija vienkārši mācības, bet arī mācības. Vajag aprēķināt konusa tilpumu? Sauciet Sūzenu Sto-Helitu. Esat aizmirsuši kādas ģenerāļa Taktikusa kara kampaņas detaļas vai nevarat izvilkt kvadrātsakni no 27,4? Paši zināt, kurš jums var palīdzēt. Sūzena pat varēja uzturēt saviesīgu sarunu piecās valodās vienlaicīgi.
Mācīšanās viņai padevās viegli.
Iemācīties dzīvot bija daudz grūtāk.
Zināmā mērā izglītību varētu salīdzināt ar kādu nepatīkamu slimību. Pirmkārt, izglītots cilvēks nav piemērots lielākai daļai darbu. Otrkārt, tu to nevari noslēpt no apkārtējiem.
Tādēļ arī Sūzena kļuva par guvernanti. Šis darbs ir viens no tiem retajiem, kuri piedienas izglītotai un augstdzimušai jaunkundzei. Savus pienākumus Sūzena pildīja pēc labākās sirdsapziņas, kaut arī pati sev apsolīja, ka, ja viņai kādreiz radīsies vēlēšanās uzdejot uz jumta starp dūmeņiem, viņa pati sevi iekaustīs ar lietussargu.
Pēc vakariņām bērni ieritinājās savās gultiņā – un klāt bija vakara pasaciņas laiks. Grāmatās ierakstītās pasakas bija pārāk garlaicīgas, tādēļ Sūzena parasti stāstīja savu notikumu versiju. Kas tika uzņemts ar sajūsmu.
-                          ... Bet pēc tam Džeks nocirta pupas stumbru, tādējādi pievienojot slepkavību un ekoloģisko vandālismu jau pieminētajiem pārkāpumiem – zādzībai, mazgadīgās pavedināšanai un patvaļīgai ielaušanās svešā privātīpašumā, taču izvairījās no soda un dzīvoja ilgi un laimīgi, nejūtot ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus par sastrādāto. Tas tikai vēlreiz apstiprina teoriju: ja tu esi varonis, tev viss tiks piedots un neviens neuzdos nepatīkamus jautājumus. Nu un tagad, - viņa teica, aizverot grāmatu, - laiks gulēt.
Agrāk Tvīla un Gaveins vienmēr pirms aizmigšanas skaitīja īsu lūgsnu, vēršoties pie tā dieva, kurš tajā brīdī trāpījās tuvumā. Sak, ja nu viņi gadījumā nomirtu miegā, lai labais dieviņš uznes viņu dvēselītes sev līdzi debesīs. Acīmredzot, iepriekšējā guvernante bija pārliecināta, ka nomirt miegā ir labākais, kas vien ar bērnu var gadīties.
Sūzena ļoti cerēja, ka reiz viņa sastaps šo sievieti kādā tumšā šķērsielā, un tad...
-                          Sūzen? – kaut kur no segas apakšas atskanēja Tvīlas balss.
-                          Jā?
-                          Vai atceries, kā mēs pagājšnedēļ rakstījām vēstuli Santa Ruksusam?
-                          Jā?
-                          Tikai... parkā Reičela teica, ka tāda Santa Ruksusa nemaz nav. Patiesībā tie ir mūsu tēti. Un arī citas meitenes un zēni teica, ka Santa Ruksusa nav.
Blakusgultā sakustējās sega. Tvīlas brālis pagriezās un ieklausījās sarunā.
„Oi-joi-joi...” – nodomāja Sūzena. Viss tieši tāpat kā ar Meteņa pīli. Viņa jau bija gatavojusies šādiem jautājumiem, taču, ko teikt, tā arī nebija izdomājusi.
-                          Klau, bet vai tad ir starpība, no kura tieši tu saņem dāvanas? – viņa jautāja, cenšoties spēlēt uz negausību.
-                          Ir.
„Oi-joi-joi...” Nezinot, kā lai atrisina situāciju, Sūzena apsēdās uz gultiņas un paplikšķināja pa rociņu, kas rēgojās no segas apakšas.
-                          Nu tad paskatīsimies uz to no citas puses, - viņa teica, domās dziļi ieelpojot. – Reizēm cilvēki uzskata, ka viņu muļķība ir spējīga aplaimot visu apkārtējo pasauli... kaut arī viņi neredz tālāk par vētrā iekļuvušu cāli, bet zina ne vairāk kā vienkājains tarakāns... pie kam šodien šie cilvēki tic visādām vecmāmiņu pasakām, bet jau rīt ar gudru ģīmi spriedelē par fiziskā visuma realitāti, kaut arī saprot no tā visa ne vairāk kā austere no alpīnisma... vārdu sakot, jā, Tvīla, Santa Ruksuss ir.
No segas puses neatskanēja ne skaņas – acīmredzot, Sūzena bija izvēlējusies pareizo toni. Galvenais ir izvēlēties pareizo toni, bet vārdiem nav nozīmes. Kā teiktu viņas vectēvs, tāda nu ir cilvēku daba.
-                          A’labnakt.
-                          Ar labu nakti, - atsaucās Sūzena.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />