Pātaru Ansis (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} kuminjsh) rakstīja,@ 2006-09-13 09:10:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Nopietni par nopietno.
Tie ir mani uzskati par ģimeni un bērniem. Negrozāmi un no visas sirds.
1. Normāli. Ģimene ar diviem vecākiem, kas patiesi un no visas sirds mīl un ciena viens otru un bērnu. Un pilnīgi vienalga - viņi abi ir vai nav bioloģiskie vecāki. Tik pat labi var būt patēvs vai pamāte vai abi audžu vecāki. Uzsvars ir uz "mīl un ciena". Un nav jau vajadzīga ne superpupermega turība, māja Baltezerā un 15 guvernantes...
2. Pieņemami. Jā, pieņemami, bet ne NORMĀLI.
a) "Vidusmēra ģimene". Iespējams, ka cieņa un mīlestība kaut kur pusceļā pazudusi. Iespējams, ka viens no vecākiem ir tāds darbaholiķis, kas bērnus redz tikai pie brokastu galda un pa Lieliem Svētkiem. It kā viss ir kārtībā - visi paēduši, apģērbti un nodrošināti. Bet tieši šis cieņas trūkums liek tēvam izteikt nievīgas piezīmes bērnu klātbūtnē, bet mātei kļūt histēriskai vistai.
b) Viendzimuma pāri. Kas mīl un ciena viens otru un bērnu. Es labrāt viņus būtu "ielikusi" 1.punktā. Šeit viņi ir tikai dēļ sabiedrības attieksmes.
c) Tikai viens no vecākiem. Kad tēvs/māte bērnu audzina viens, iespēju robežas nodrošinot fizisko un morālo komfortu.
3. Nenormāli.
a) Ģimenes - parodijas. Abi vai viens no vecākiem - alkoholiķi, narkomāni, fiziski vai morāli varmākas. Vecāki, kam par bērniem nospļauties.
b) Tikai viens vecāks. Bet tāds, kas bērnu "morāli norok". Kas uzkrauj bērnam atbildību un vainu par paša sabojāto dzīvi.
c) Bērnu nami.
Un varat mani norakt, nospārdīt un turpmāk neieredzēt, bet es savas domas nemainīšu.
Un tāpat es uzskatu, ka vienmēr labāk ir izšķirties, ja ģimene ir kļuvusi par parodiju. Vienmēr jau būs labāk, ja bērns satiks tēvu tikai reizi mēnesī, bet daudz maz pieklājīgā izskatā, nevis tas tēvs nāks mājās katru otro vakaru piedzēries un kaustīs sievu un bērnus...
Un pirms sākat dusmoties, gribu Jums likt pie sirds vienu lietu. Kā Jūs domājat - kur tad radās visi tie delfu un oho cilvēciņi, kas mētājas ar "naudaskārām kucēm, kuras tik izdrāzt" un "cūkām-impotentiem"? No gaisa nokrita? Tak nē jau. Vienkārši mūsu vecāki sāka 2. punktu uzskatīt par NORMU, mēs savstarpēji jau pašos pamatos necienam viens otru, un man bail domāt, kas būs ar mūsu bērniem - "indigo paaudzi"...*
Vot tā, bļe...
* Ne visi, protams, bet liela daļa. Paskaitiet paši, cik jūs zinat 1.punkta ģimenes un cik pārējās...
Tie ir mani uzskati par ģimeni un bērniem. Negrozāmi un no visas sirds.
1. Normāli. Ģimene ar diviem vecākiem, kas patiesi un no visas sirds mīl un ciena viens otru un bērnu. Un pilnīgi vienalga - viņi abi ir vai nav bioloģiskie vecāki. Tik pat labi var būt patēvs vai pamāte vai abi audžu vecāki. Uzsvars ir uz "mīl un ciena". Un nav jau vajadzīga ne superpupermega turība, māja Baltezerā un 15 guvernantes...
2. Pieņemami. Jā, pieņemami, bet ne NORMĀLI.
a) "Vidusmēra ģimene". Iespējams, ka cieņa un mīlestība kaut kur pusceļā pazudusi. Iespējams, ka viens no vecākiem ir tāds darbaholiķis, kas bērnus redz tikai pie brokastu galda un pa Lieliem Svētkiem. It kā viss ir kārtībā - visi paēduši, apģērbti un nodrošināti. Bet tieši šis cieņas trūkums liek tēvam izteikt nievīgas piezīmes bērnu klātbūtnē, bet mātei kļūt histēriskai vistai.
b) Viendzimuma pāri. Kas mīl un ciena viens otru un bērnu. Es labrāt viņus būtu "ielikusi" 1.punktā. Šeit viņi ir tikai dēļ sabiedrības attieksmes.
c) Tikai viens no vecākiem. Kad tēvs/māte bērnu audzina viens, iespēju robežas nodrošinot fizisko un morālo komfortu.
3. Nenormāli.
a) Ģimenes - parodijas. Abi vai viens no vecākiem - alkoholiķi, narkomāni, fiziski vai morāli varmākas. Vecāki, kam par bērniem nospļauties.
b) Tikai viens vecāks. Bet tāds, kas bērnu "morāli norok". Kas uzkrauj bērnam atbildību un vainu par paša sabojāto dzīvi.
c) Bērnu nami.
Un varat mani norakt, nospārdīt un turpmāk neieredzēt, bet es savas domas nemainīšu.
Un tāpat es uzskatu, ka vienmēr labāk ir izšķirties, ja ģimene ir kļuvusi par parodiju. Vienmēr jau būs labāk, ja bērns satiks tēvu tikai reizi mēnesī, bet daudz maz pieklājīgā izskatā, nevis tas tēvs nāks mājās katru otro vakaru piedzēries un kaustīs sievu un bērnus...
Un pirms sākat dusmoties, gribu Jums likt pie sirds vienu lietu. Kā Jūs domājat - kur tad radās visi tie delfu un oho cilvēciņi, kas mētājas ar "naudaskārām kucēm, kuras tik izdrāzt" un "cūkām-impotentiem"? No gaisa nokrita? Tak nē jau. Vienkārši mūsu vecāki sāka 2. punktu uzskatīt par NORMU, mēs savstarpēji jau pašos pamatos necienam viens otru, un man bail domāt, kas būs ar mūsu bērniem - "indigo paaudzi"...*
Vot tā, bļe...
* Ne visi, protams, bet liela daļa. Paskaitiet paši, cik jūs zinat 1.punkta ģimenes un cik pārējās...
