Reizēm šķiet, ka cibiņu galvenā un mīļākā nodarbošanās ir ciest un pa-ciest. Pofig, ka darbā sūdīgi, ka apkārtējie dirš uz galvas - mīļā miera labā pacietīšu, paklusēšu, gan jau rassasjotsja kak beremennostj u gimnazistki. Un ja kvalitatīvi cietīšu, gan jau viņi, tie pāridarītāji to novērtēs, sapratīs un reiz tas viss atalgosies.
Tad nu lūk, man ir 45 gadi un es ar pilnu atbildību varu teikt: ne sūda - nenovērtēs, nesapratīs, nekas nemainīsies. Pirmkārt viņi ir pieraduši, ka var ālēties un nekas par to nav. Otrkārt, viņiem prātā neienāk, ka kaut kas nav kārtībā, jo neviens jau nesaka, bet demonstratīvi uzmesta lūpa ir nieks, nu maz kas tur cilvēkam gadījies - PMS vai pilnmēness, mēs jau te ņipričom. Pateikt vajag. Un nevis nopīkstēt, bet pateikt tā, lai sadzird, ja vajag - ar dūri galdā un joptvaimaķarārā!
Dzīve mums, mīļie, ir tikai viena, piedevām sasodīti īsa, citas nebūs. Un ja mēs ļausim katram āpsim (pat ja tas ir mūsu tuvākais radinieks) piekakāt stūrus, tā būs piedevām arī smirdīga.