Vispār jau es piederu tiem laimīgajiem (tīrās sirdsapziņas) cilvēkiem, kas, kā noliek galvu uz spilvena, ar reizi ir prom Morfeja valstībā. Un guļ cīši pri cīši līdz pat putnu dziesmām un/vai sētnieka lāpstas šņirkstam pret asfaltu. Bet nedod Sakārnītis spēji pamodināt pirmā nomidzī!
Lūk, šitā vakar. Varēja būt ap pusdiviem, kad mani pirmsinfarkta stāvoklī iedzina kolektīvs meitenīšu spiedziens (es gandrīz visu gadu guļu pie vaļēja loga). Un nevis, ka viena vai divas, tur tak bija vesels koris spiedza! Nu vismaz tā izklausījās. Un man ir aizdomas, ka šitik saskanīgu spiedzienu no viņām var dabūt ārā vien uzgāžot kompānijai uz galvas auksta ūdens spaini. Nē, nu man nekas nav pret jauniešu izklaidēm, jo sevišķi piektdienas vakarā, bet kāpēc tas ir jādara akurātiņ zem mana loga, kāpēc nevar braukt uz Vecrīgu, piemēram?!
Nu ja, tad nu rezultātā es biju stāvus gultā, un miega vairs nevienā acī. Pagriezos uz otriem sāniem. Tad vēlreiz uz otriem sāniem. Tad vēlreiz uz otriem sāniem. Tad vēlreiz... Ja man būtu 50 "otrie sāni", es noteikti būtu uz visiem pagulējusi. Divas reizes. Ap trijiem sapratu, ka - huj! nebūs! Un vēders arī sāka burkšķēt (iepriekšējā ēšana ta bija ap 18:00!). Nu neko, cēlos, vārīju tēju, taisīju biezpienu. Un sēdos pie kompja. A tur tukšs, neviena pazīstama cilvēka, un Ciba neiet - nav pat kur ierakstīt vaimanas! Īsi pirms 6:00 beidzot sanāca miedziņš, a ārā jau gaisma aust, putni dzied...
Labāk būtu dzērusi, jej bogu!;/