Es te pēdējās pāris dienas lasu 3 "ēdiengrāmatas" vienlaicīgi. Visizglītojošākā būtībā ir krievu emigranta Aleksandra Genis "Rausītis" ("Kolobok"), kur nav nevienas receptes, bet tikai refleksijas par tēmu (nu taisni manā stilā!). Vēl ir Doncovas recepšgrāmata Nr.2 un 2 vācu kungu Knobloha un Lindes "Labu apetīti!", izdota kaut kad padomju laiku pašā plaukumā.
Nu, pēdējo lasot es šausmīgi smejos. Pirmkārt, tulkotājs vietām nav sapratis, ko tad īsti šie ir domājuši ar vienu vai otru produkta nosaukumu (tajā laikā PSRS vidusmēra namamātes garšvielu plauktiņā bija sāls, pipari un lauru lapas). Otrkārt, paši onkuļi nav bijuši nezin kādi gurmāni, lai saprastu, kas īsti ēdienā ir iekšā likts, un šo to sarakstījuši "uz čujņiku". Savukārt Doncova daļu savu recepšu ir nočiepusi vācu tēvočiem pa taisno bez kādas liekas kaunēšanās;)
Un tad es tā padomāju, ka laikam vislaikietilpīgākās un sarežģītākās ēdienu receptes no man zināmajām ir armēņiem, tb pusdienām viņi sāk gatavoties ne tik jau no brokastīm, bet dienas 3 iepriekš;) Iespējams, ka tas saistīts ar armēņu sieviešu dzīvesveidu - pa mājām vien, pa mājām vien. Vismaz, atšķirībā no gruzīnu dāmām, es nezinu nevienu slavenu armēnieti - šahisti, dziedātāju vai aktrisi. Protams, var gadīties, ka es vienkārši esmu neizglītota šajā jautājumā.
Šajā sakarā atcerējos vienu pasenu atgadījumu. Tikko biju nopirkusi I.Pohļobkina "Aizkaukāza un Vidusāzijas virtuve", tāpēc paņēmu līdzi uz pludmali palasīties. Tā kā no manas puses skanēja nemitīgi "Oh!"un "Āh!", Rūdis palūdza palasīt priekšā, par ko es tā sajūsminos. Nolasīju vienu armēņu recepti.
- Nu kā?!
- eeeee, es pie "sasmalcināt ķiplokus" atslēdzos, un pārējais man bija tikai bla-bla-bla!
- Tu ko, tas bija 3. teikums!
- Es jau par to pašu!