ZS noskaņās;>
Kad es atminos šo laiku mūsu ģimenē, vienmēr bija skandāls un sačakarēti svētki. Tb Vecgada vakarā, jo ZS mēs tā īsti nekad nesvinējām. Un viss tādēļ ka vienai vecmeitai (sauksim lietas īstos vārdos) vienā vietā niezēja, bet pakasīt nejēdza. Un tad bija skriešana naktī tumsā mežā, asaras pa gaisu, ak un vai.
Un tās vienmēr bijām mēs ar vecmammu, kas turējām durvis, lai ārā nelaistu, kas glaudījām, labinājām un čubinājām, utt. Un tas pats - Jāņos un vecmammas jubilejā. Un beigās visi sēdās pie galda bez mazākā prieka. Viena cilvēka dēļ.
(Taisni brīnos - pēdējos 2 gados jau laicīgi aiztinas uz savu pilsētas dzīvokli, un visi ir apmierināti - šī CIEŠ vientulībā, pārējie smej un gavilē.)
Un kad es lasu, ka, ak, ir taču jāsaprot/jāpiedod/nav ko ņemt galvā/tāds laiks/visi nervozi/bla-bla-bla, tad ziniet ko teikšu: aha, var jau piedot un aizmirst, bet tikai pēc tam, kad tas Grinčs ir iemests Vezuvā (pirms tam ar āmurīti sadauzot katru kauliņu). Nu vismaz mentāli iemests. Vai vēl labak skaļi pasūtīts ar visiem saviem nerviem. Po-huj uz visu Ziemassvētku miermīlīgumu! Bļāviens, ar kādām tiesībām viens kretīns nāk un bojā prieku visiem pārējiem, m?! Tā ka vislabāk jau pie pirmajām svētku maitāšanas iezīmēm (jo sevišķi ja tam kretīnam - māmiņai, krustmāmiņai, vecmāmiņai - ir tendence čakarēt svētkus) pateikt: babuška, iģi nahuj! Un neņemt viņa(-as) "ārstniecisko elpošanu" un "aizvainoto muguru" pierē. Kā jauki pateica džeks klipā (https://www.youtube.com/watch?v=dTESPsinCsU): ja mudaku periodiski nepasūta nahuj, viņš sāk iedomāties, ka ir normāls cilvēks.
Jā, tāds ir mans ZS gars:D