Ai, es vēl Jums neizstāstīju, kā man gadījās 23.06.!
Knapi iznācu no mājas, lai dotos uz trolejbusu, mani pasauca veca sieviņa:
- Detočka, podoiģi!
Smagi nopūtos (man bija nesams visai smags maiss) un pienācu. Viņa mani saņēma aiz rokas un pajautāja, cik man gadu. Es godīgi atbildēju.
- A sovsem jesčo kak ģevočka!
(jā, jā, es joprojām ģērbjos liderīgi! Un man pat vaiņags vēl nebija galvā;D)
Tad viņa teica tā: - Mēs paiesim gabaliņu kopā, es noskaitīšu lūgšanu, un tad tu varēsi skriet tālāk.
Un tā mēs gājām lēni lēnītēm, pie vienas rokas man bija tantiņa, kas sirsnīgi skaitīja "gospoģi pomiluj, gospoģi prostji", bet otrā - kuļķene ar viegli grabošiem aliem...;D
Nu ja, noskaitīja viņa un mēs šķīrāmies - viņa palika uz soliņa, es aizlēkšoju uz pieturu.
Kas tā bija par Jāņu mistēriju, es nezinu:)
Un šodien es atradu to lūgšanu internetos:

Господи, помилуй, Господи, прости.
Помоги мне, Боже, крест свой донести.

Ты прошёл с любовью Свой тернистый путь,
Ты нёс Крест безмолвно, надрывая грудь.
И, за нас распятый, много Ты терпел,
За врагов молился, за друзей скорбел.

Я же слаб душою, телом так же слаб,
И страстей греховных я преступный раб.
Я – великий грешник на земном пути,
Я ропщу, я плачусь... Господи! Прости.

Помоги мне, Боже! Дай мне крепость сил,
Чтоб свои я страсти в сердце погасил...
Помоги мне, Боже! щедрою рукой,
Ниспошли терпенье, радость и покой.

Грешник я великий на земном пути...
Господи, помилуй. Господи, прости!

прот. Николай Гурьянов