Ai, es vēl Jums neizstāstīju, kā man gadījās 23.06.!
Knapi iznācu no mājas, lai dotos uz trolejbusu, mani pasauca veca sieviņa:
- Detočka, podoiģi!
Smagi nopūtos (man bija nesams visai smags maiss) un pienācu. Viņa mani saņēma aiz rokas un pajautāja, cik man gadu. Es godīgi atbildēju.
- A sovsem jesčo kak ģevočka!
(jā, jā, es joprojām ģērbjos liderīgi! Un man pat vaiņags vēl nebija galvā;D)
Tad viņa teica tā: - Mēs paiesim gabaliņu kopā, es noskaitīšu lūgšanu, un tad tu varēsi skriet tālāk.
Un tā mēs gājām lēni lēnītēm, pie vienas rokas man bija tantiņa, kas sirsnīgi skaitīja "gospoģi pomiluj, gospoģi prostji", bet otrā - kuļķene ar viegli grabošiem aliem...;D
Nu ja, noskaitīja viņa un mēs šķīrāmies - viņa palika uz soliņa, es aizlēkšoju uz pieturu.
Kas tā bija par Jāņu mistēriju, es nezinu:)
Un šodien es atradu to lūgšanu internetos:
( ... tālāk ... )