Hmmm
Es te palasījos komentārus vienai dienasgrāmatai citā saitā.
Drusku brīnos par to, kā cilvēki uztver vārdus "mīlēt sevi". Nu nez, izskatās, ka daži domā: tas noteikti ir "izlaist sevi līdz beidzamai robežai, pieprasīt visu tikai sev, diskriminējot visus apkārtējos un viņu intereses".
Eu, ļaudis, un kā jūs savus bērnus mīlat? Arī izlaižat līdz pēdējam, usinaties-susinaties, piekāpjaties katrā lieta, pārbarojat ar kārumiem un uzskatāt, ka visai pasaulei viņiem ir jāpakalpo? Vai arī audzināt, pamācot, skolojot, bet pieņemot viņus tādus, kādi viņi ir - rudi vai blondi, reizēm pārgudri, reizēm padumji, palaidnīgi vai mīļi?
Tāpat jau mums jāmīl sevi - kā bērnus: pieņemot tādus, kādi mēs esam, reizēm iedodot podzatiļniku, reizēm konfekti, bet nekad ne pārspīlējot ar vienu vai otru.

P.S. Starp citu, dzīvē novērots: tie lielie egoisti nemaz arī sevi nemīl, bet dzīvo milzonīgos kompleksos.:)