Ak vai...
Biju tikusi pa Prūšu ielu gandrīz līdz Betai, kad ieraudzīju to veco tantuku. Tādu patiešām vecu, uz gadiem 90. Ģērbušos ziemas mētelī ar krāgu un kirzas zābakos. Un palielu Maximas maisiņu rokās (vēlāk gan izrādījās, ka maisiņā ir tikai salocītas kartona kastes). Viņa stiepa brīvo roku pret cilvēkiem un kaut ko lūdza. - Bļin, ja prasīs naudu, pat neatbildēšu, - īgni nodomāju un gāju uz priekšu. Tantuks naudu neprasīja, tikai pavadīt viņu līdz mājām, jo esot grūti iet šitādā vējā. Tātad, maisiņš tika izsniegts man nešanai, un elkonī iekrampējās maza, bet negaidīti stingra rociņa. Un tad mēs gājām. To gabalu līdz Maskavas ielai, ko biju nocilpojusi pusminūtē, mēs gājām savas 20 minūtes... Dabūju zināt, ka tantuks dzīvo viens, bērnu viņai nav, bet māsas bērni (pļemjaņņiki) tik cerot uz viņas dzīvokli. Nākot vai katru dienu, staigājot pa istabām, ņemot viņas mantas un buroties, lai šī ātrāk nomirst. Esot pilnu māju ar visādām burvju zālītēm pienesuši. Lai gan viņai esot švaki ar redzi un dzirdi, tak viņa tāpat visu manot!

Nu ja, ko es ar šo gribēju teikt. To, ka man IR bail no vecuma. Ne no gadu skaita, sirmiem matiem vai grumbām, bet tieši nespēka un slimībām. No tā, ka es knapi kustēšu, nespēšu sevi apkopt, un svešiem cilvēkiem stāstīšu par radiem/kaimiņiem/naideniekiem, kas laiž starojumu caur ventilācijas lūkām un ber man kafijā žurku indi. Vot šī laikam ir mana lielākā fobija.