tobiš - viņi pārāk labi mūs pazīst un mīl, lai jebkad ļautu mums justies kā nastām :) tāpat, kā ar manu tēvu tagad: nevienam no mums bērniem neienāk prātā viņu ierobežot, ļaujam lai "tusē" savā dabā, ļaujam lai pats lemj un darās, kā grib - vajadzīgā brīdī pastutējot un palīdzot (bet arī to: tik tā tjip garāmejot ;) jo viņam tā ir labāk :)