Runājot par dzīvi, nākotni, politiku un Pasaules Kārtību Kā Tādu, man ir tāds permanents miers iestājies.

Jau kādu laiku man par savu dzīvi bija ienācies šis miers - tāda sajūta, ka nekas slikts tak nevar notikt un nenotiks. Tad es drusku ielūrēju ziņas (jā, mea culpa, atzīstu!) un man uznāca drausmīga trauksme. Un nevis par sevi, savu ģimeni un tuviniekiem, bet par šo Valsti.
Bet tad es tā loģiski padomāju... un izlēmu, ka sliktāk jau vairs nevar būt. Pie jebkura razklada. Piemēram, ja nu Valsts bankrotē. Un? Nav vairs vecie laiki, lai mūs visus važās iekaltu un austrumu vergu tirgū pārdotu, galu galā visādas cilvēktiesību konvencijas, starptautiskie novērotāji un sazin kas. Ko mēs varam zaudēt? Brīvību? Neatkarību? Tie jau sen ir tikai vārdi. Un vai kāds nebūt par Valsts Uzraugu iecelts zviedrs/dānis/anglis/beļģis būs sliktāks par tiem tūtiņdreijātājiem, kas Augšā šobrīd sēd? Nedomāju! Mūsu pašu bāliņi jau to visu šitik tālu noveduši* - ar pieredzes/zināšanu/prāta/godaprāta/sirdsapziņas trūkumu. Tā ka sliktāk jau vairs nezin vai var būt;)
Tā ka esmu mierīga kā tāds ceļa rullis kalna galā;)

*ja kāds vēlas teikt "pati baigi gudrā, ja? ko neej tad valdība strādāt?!" varu atbildēt: "tieši tādēļ arī neeju, ka apzinos savu kompetences trūkumu. Un labi būtu, ja visi to apzinātos."
Un šajā pašā sakarā es gribēju teikt: ja es ieeju bodē un varu nopirkt leišu cukuru pa nepilni 60 saņi, kamēr LV cukura rūpniecība ir nolaista dibenā, tad manas muguras smadzenes saka, ka šeit ir noticis kāds appisiens. Pie kam šī appisiena autors noteikti nav kāds anonīms onkulis Brukselē, bet še pat dzimis-audzis vārda nosaucams latvju tēviņš/mātīte.