Man tiešām patika tas vakardienas LPSR reklāmu seanss. Varbūt tāpēc, ka sanāca daudz smieties - tā labsirdīgi-laimīgi. Varbūt tāpēc, ka atmodināja nostaļģiju (Ei, es atceros to reklāmu!... Mmmm, tās makaronu paciņas - daļa no bērnības... Ai, bija jau aizmirsies, kāds bija Pola iepakojums - tas tak bija Vislabākais Saldējums Pasaulē!... Un skatoties uz Cidoniju marmelādēm, mutē saskrien siekalas... Jē, man bija tādas klavierītes!...). Vai tādēļ, ka nākot ārā no kinoteātra, sajūta tāda, ka visi skatītāji ir "savējie" (labākais teksts no aizmugurē ejošiem puišiem: "Viņi tikai aizmirsa beigās uzlikt uzrakstu "Redzēto neiesakam atkārtot mājas apstākļos, jo visas darbības veiktas stingrā pieredzējušu kaskadieru uzraudzībā.""):) Nu jā... Un rudenī atkal būšot līdzīgs pasākums!;) 

Jā, viens secinājums - igauņi taisījuši kvalitatīvākas reklāmas - nevis "Mēs te salasījāmies kopā, bišķi pafilmējām un, re, kas sanāca!", bet tiešām labi piestrādājuši. Un - tās reklāmas bija dzīvas, atšķirībā no tagadējām - piepucētajām, glancētajām un ... pussprāgušajām.:)

P.S. Ak tā - lavendera  kļuvusi tik ēteriska, ka lido, apkārt neskatīdamās. Kā teica ēzelītis Iā: "Ja sarunas vienā pusē ir "Ko?", bet otrā balta ļipa, kas pazūd aiz kalna, tā nav nekāda Saturīgā Komunikācija...";))))