bija tik skaists un skumīgs sapnis. kaut kas riktīgi no zemapziņas līda laukā.
bet es pat sapnī palieku bešā un tik vien kā ar cerībām

vakar uzvilku jaunus zābakus un šodien raudu. abas kājas noberztas un nereāli sāp. un ko es iesākšu nākamnedēļ, visu laiku jāstaigā, uz zāli jaiet. tāda neveiksme. gribas gan no sāpēm raudāt, gan tāpēc, ka nezinu, kā pasportošu. problēmas

A man šodien viss vienalga. Tikko atveda zābīšus, tūliņ ķeršos klāt sportošanai un tad krāsošu matus.
Bet tas viss izklausās pēc tā, ka es naktī murgošu par gaidāmo rītdienas eksāmenu.

Es pēdējo nedēļu tik sasodīti slikti guļu. Aizmigt nevaru un kad aizmiegu, tad mostos ik pēc laiciņa. Kad jāceļas pus5, tad vispār vistīrākās šausmas, nu pamosties jau nav problēmu, jo neesmu jau gulējusi, bet izturēt dienu ir mokas. Tad atkal jau jāiet gulēt un atsākas vecais aplis ar nespēju aizmigt..

ups esmu jau visiem pieriebusies ar savu negarstāvokli. ieskaitot mani pašu

nogulēju modinātāju, kaķis vainīgs, jo pievēma gultu un iztraucēja man kādu svarīgu miega fāzi.
netikšu uz angļu valodu, bet esmu izmācījusies. tiiik skumji :((

Kkāds nemierīgs prāts. Nevaru aizmigt, grozos tik pa gultu, zobi arī nez kādēļ klab. Nu vispār trīcu. Nepatīk šitās nemiera trauksmes ik pa laikam, vienmēr liek domāt par to, ko es daru nepareizi. Katrs mēnesis, katra nedēļa, katra diena, katrs rīts un pat katra minūte man ir jaunu apņēmību pilna. Un tā visu laiku..
Nepārtraukti gribas gulēt, te nu es esmu - gultā, bet aizmigt nevaru. Fuu kā elkoņi dreb, knapi turos uz tiem.

māte atklājusi komentārus ziņu portālos. tagad stāsta man visādas sazvērestības teorijas.
pēdējā laikā esmu superemocionāla. un vēl tās pēdējās dienas. kā zombijs jutos. nespēju ne pamācīties, ne arī ko citu.
toties šodien visu dienu mācos, kā pamodos tā vēl joprojām. patīk man tas mācīšanās process, ja visu var tā nesteidzīgi, bet parasti jau viss tiek darīts pēdējā brīdī..

forši kaut mazliet izmainīt mēbeļu izvietojumu, īstenībā jūtos kaut kā pat mājīgāk. derētu atbrīvoties no otra dīvāna, jo lielākoties tas nav nepieciešams, jo šajā gultā var mierīgi sagulēt trīs cilvēki. un cik, tad bieži tā notiek (ja neskaita tās retās reizes, kad, piemēram, sadzēries draugs sit kanti un saka, ka mājās nedošoties, pat ja viņam atbrauks pakaļ, labāk paliks pie manis. es vēl saku, lai liek mieru man un filtrē, ko dara).
iegāju dušā, sen vakarā nebiju mazgājusi matus, tāda sajūta, ka tagad kaut kur jādodas, bet nu savādāk nevarēju, jo klāšu tīru gultas veļu, bet labpprāt ar būtu kaut kur devusies, gribās cilvēkos, it kā pat sarunāju, ka pie manis atnāks, bet tad skatos, ka šis cilvēks pie sevis kādu uzaicinājis pēc tam, kad mēs jau sarunājām, ka pados man ziņu, kad ieradīsies valmierā, un man neko nepasaka! nesmuki..

man sen nebija bijusi tik gruzīga dzimšanas diena. viena pati sēdēju kojās un ēdu salātus. vismaz prieks par sarunu ar drjaudziņu.
vakar divatā ar mončiju iedzērām šampi, atzīmējot viņas dzimpõ. arī manu pie reizes.
vispār man prieks, ka ir tādi cilvēki, kuriem vienmēr var piezvanīt un pie kura vienmēr var aiziet.

Grūti man ar sevi tikt galā, patīk viena lieta, bet daru pavisam, ko citu, bet abas apvienot nemāku.
Man sāk pietrūkt Rīga, nē, man pietrūkst tie hardkorīgie treniņi divatā un kad iepazīstināja ar tik foršiem cilvēkiem, nu īstenībā tikai čaļiem, bet tas jau nav slikti heh.
Pieteicos uz dzīvi kojās, jo dzīvokli nevar pavilkt, vismaz ne sakarīgu. Pārāk lielas vēlmes nav pēc kojām, a ko darīt. Gribas mācīties, gribas arī nolikt nenoliktos ekšus. Varēšu dzīvot pa divām skolām.
Ļoti gribas sportot, ko es arī daru, vismaz cenšos visos brīvajos brīžos. Tā cepī riteņbraukšana, iemīties kaut kur mežā, tad atbraukt mājās dubļainai un saskrāpētai, ja ne asiņainai, tikai vienai nav pārāk liels prieks, tāpēc biežāk izvēlos mīties vienkārši pa pilsētu..
Un gribas skriet, pēdējā laikā tas ļoti viegli sanāca, tikai tās sāpes kājās, kas ir neizturamas, tad nu uzmini vai šodien sāpēs un palikt mājās vai nesāpēs un var droši iet laukā. Riebjas, kad sataisos, tik 2km noskrieti un jau jāskrien mājās.

stulbi ir pazaudēt 5ls, tad par pēdējiem palikušajiem 5 latiem nopirkt zivi, kā mierinājumu ar plānu pierīties, bet zivs izrādās negaršīga.
vēljoprojām saprotu, ka ar naudu nemāku ne sūda apieties. man līdz algai vēl nedēļa vismaz, bet nauda mazāk kā 5ls un vakar mamma ieskaitīja 10ls. es nezinu, ko es iesāktu, ja man vēl būtu īre jāmaksā utt. laikam vnk nosprāgtu :D

man jau sāk palikt problēmas ar apģērbu diezgan lielas, nēsāju tikai svārkus/kleitas, jo bikses nopirkt ir nereāli, darbā ar staigāju kā pļūtenēs, ciskas, dibens diezgan apžmiegtas, bet viduklī karājas un josta nerēali jau savilkta. uzvilku uz nakti t-kreklu, ko kādu laiku nebiju vilkusi, plecos spiež, vēlējos sev nopirkt džinsa jaku, protams, ka nenopirku, visas plecos par mazu un viduklī par lielu. jānomet vēl tauku kārta, cerams, ka tad kļūs labāk.
vispār šovakar pieēdos, mokos ar atvilni un sliktu garīgo, cerams, ka rīt tas pāries, kad dabūšu vismaz kaut cik pagulēt, bet, kad lai es mācos exim!?
laikam sev gādāšu samsung galaxy s4, bet šamējais dikti liels, kas man ne pārāk patīk..

beidzot esmu nobriedusi, nu, jo līdz galam visu izdomājusi, lai taisītu tetovējumu. apskatos tetovētāja numuru un, protams!!! viņš līdz marta beigām ir UK. nu bļļļ esmu tieši uz tāda viļņa, ka zinu, ko un kā gribu. jau tā briedu kādu gadu, ja ne ilgāk.

aizvakar priecājos, ka beidzot blombe turās ilgāk kā nedēļu, nu jau kādus divus mēnešus un šodien bladāc, atkal robs priekšzobā

izdarīju riktīgu muļķību, ko jau nožēloju, bet palika vieglāk, kas mani nepriecē faaaaaaaak

Tik dīvaina sajūta, kad sapnī piedzeries. Vispār sāk besīt sapņot, ja es reālajā dzīvē esmu izlēmusi vairs neaizrauties ar alko, jo sapratu, ka tas man galīgi nav vajadzīgs, tad sapņi man piespēlē piedzeršanos. Stulbi sanāk tas, ka cilvēki nepieņem to, ka es nevēlos vairs dzert, tā pamazām man sarūk draugu/paziņu loks, baigi žēl. Bet nu man citi mērķi nevis ballītes, liekas, ka esmu jau atballējusies un visādas muļķības pietiekami sadarījusi.

Kā tie sapņi nomoka; katru nakti viens un tas pats un katru rītu vienas un tās pašas sajūtas.

ajj tikko sapratu, ka man nav nevienas bildes no izlaiduma tikai ar sevi.
kaut kā stulbi

Vecākiem mani vajadzēja nosaukt par Vienaldzīti vai Pohujīti, nu kaut kā tā. Pēdējā laikā man tiešām viss ir vienalga, daru, ko gribu, kad utt. Bet tas nav labi, jo es pilnīgi igonorēju sekas, uzspļauju citu cilvēku jūtām, nedomāju arī par sevi. Pēdējā laikā gruzos par vienu un to pašu visu laiku.
Gan jau atkal pāries līdz atradīšu, ko jaunu par ko gruzīties. :D