es laikam par maz iespringstu uz lietām, dzīvi.
tāpēc mani mazliet nokaitināja jautājumi par notikumu gaitu pēc divām nedēļām. spēju tik atbildēt, ka laiks vēl kā jūra (kaut gan ļoti labi zinu, ka tā nav un šis laiks paskries) un lai cilvēciņš tak mierīgāk plūst pa straumi (šodien esmu uz ūdeņiem kritusi, laikam).

kā man nepatīk, ja mani sveicina un man nav ne mazākas jausmas, kas tu, cilvēk, tāds esi

haha kad es izlasīju kursa domubiedros jautājumu vai kd un eksī var izmantot formulu lapas, sajutos atvieglota un sapratu, ka ar mani nemaz tik slikti nav

izdomāju, ja es atradīšu kleitu, kas man patīk un labi izskatās, tad svinēšu.
vispār jauki, ka cilvēks ar ko īpaši neuzturu kontaktus saka, lai eju un svinu un neļaušot man mājās sēdēt :)

ups esmu jau visiem pieriebusies ar savu negarstāvokli. ieskaitot mani pašu

apmuslu, saņemot e-pastu ar tekstu, ka patlaban nav iespējas piekļūt internetam..

Gāju gar galeriju Rīgu un pa priekšu gāja čika par kuru ieķiķināju (ups es laikam pārāk bieži to daru), jo nu TAS apģērbs. Legingi kā zaķbikses, pati gan ļoti smalciņa, bet bezformīga. Dibens nošļucis un žļurgājas tajās ķipa biksiņās. Kājās zābaki ar riktīgu matu ērkuli, ādas jaka ar stilīgo kažokas vesti un mati melli, pūka baigā. Nu karoč caca pārākā. Tieši tad garām brauca chrysler kkāds ar superstilīgais un dārgais, atver logu un krieviski jautā uz kurieni, ta beibe dodas, vai gadījumā negrib uz Jūrmalu, bet nē :(( viņai vajag Rīgā palikt. Un tad es tā smuki (ok vēlos kā bumbiņa) izgāju viņu sarunas laukam cauri.

es dažreiz nespēju beigt brīnīties
-man baigi sāp kuņģis..
-kā tu zini, ka tas ir kuņģis? varbūt vēders?

Ieraudzīju uz ielas reklāmu, apmēram, esi labākais vecāks saviem bērniem, nopērc telefonu un nejauši skaļi iesmējos un sieviete, kas gāja man priekšā atskatījās uz mani, bet izrādījās, ka tā bija jauna, skaista meitene, vienkārši kažoks, tā lielā pūkainā cepure un super stīvā somiņa. Nobrīnijos, ka tā ģērbjas meitene apmēram manā vecumā, jo tiešām domāju būs kāda krievu omene. Vispār vai tad laukā jau ir tik auksts, ka tā jāģērbjas?
Runājot par vecākiem, saku tētim, lai iebraucam veicī, viņš atbild, ka nav naudas, nu ok. Nav jau man žēl nopirkt tos citronus un piena spēku (un vēl viņam paniņas) par mammas doto naudu hah. Bet pie kases viņš man piepeši iedod piecus latus un saka, lai nopēku trīs paciņas cigarešu :))
Esmu tādā sausajā, ja jau sāku par naudu, jo visus savus krājumus, ko iekrāju no tiem jaukajiem laikiem, kad pelnīju, atdevu tētim. Gribās atkal savu naudu, bet nu ok. Vakar ieeju veicī, nodomāju kaut ko nopirkt, bet nācās izvēlēties starp ēdienu un autobusa biļeti. Šodien gāju pa centru un ēdu tvaicētu vistas fileju no maisiņa.

Jāatzīst, ka vakari, kad es novēlu veiksmīgu mājupceļu, pēc galda spēļu kapāšanas pie manis, ir daudz feināki nekā atnākšana mājās agri no rīta neko daudz nesaprotot.
Tikai mulsina tas, ka es kādam patīku šajā kompānijā, jo nezinu kā uzvesties. Tāda neērta sajūta, bet domāju, ka viņam vēl vairāk, kad kāds vēl pasmejās par to vai izsaka kādu komentāru.
Vispār man sāk daudz vairāk patikt tās mierīgās kompānijas. Kad cilvēki paņem vienu, divus vai vispār necik aliņus un tā forši pasēž. Nevis tik cik var panest un vēlāk vajag vēl kaut kur doties.
Interesanti cilvēki iepazīti, tas gan. Pavisam savādāki nekā tie ar kuriem parasti pavadu brīvo laiku. Prieks par to, jo tas tikai uz labu.

manī laikam vienmēr būs mūžīgā vēlme šķaidīt cilvēkiem seju
nu luuuuuuuuuuudzu blja

māte atklājusi komentārus ziņu portālos. tagad stāsta man visādas sazvērestības teorijas.
pēdējā laikā esmu superemocionāla. un vēl tās pēdējās dienas. kā zombijs jutos. nespēju ne pamācīties, ne arī ko citu.
toties šodien visu dienu mācos, kā pamodos tā vēl joprojām. patīk man tas mācīšanās process, ja visu var tā nesteidzīgi, bet parasti jau viss tiek darīts pēdējā brīdī..

forši kaut mazliet izmainīt mēbeļu izvietojumu, īstenībā jūtos kaut kā pat mājīgāk. derētu atbrīvoties no otra dīvāna, jo lielākoties tas nav nepieciešams, jo šajā gultā var mierīgi sagulēt trīs cilvēki. un cik, tad bieži tā notiek (ja neskaita tās retās reizes, kad, piemēram, sadzēries draugs sit kanti un saka, ka mājās nedošoties, pat ja viņam atbrauks pakaļ, labāk paliks pie manis. es vēl saku, lai liek mieru man un filtrē, ko dara).
iegāju dušā, sen vakarā nebiju mazgājusi matus, tāda sajūta, ka tagad kaut kur jādodas, bet nu savādāk nevarēju, jo klāšu tīru gultas veļu, bet labpprāt ar būtu kaut kur devusies, gribās cilvēkos, it kā pat sarunāju, ka pie manis atnāks, bet tad skatos, ka šis cilvēks pie sevis kādu uzaicinājis pēc tam, kad mēs jau sarunājām, ka pados man ziņu, kad ieradīsies valmierā, un man neko nepasaka! nesmuki..

šodien visu dienu žāvājos, ar katru lekciju arvien vairāk baidījos iemigt, labi, ka pēdējā bija statistika, kas man patīk (jo padodas).
vēl tikai divas dienas jādzer zāles, tad paliks tikai trīs no piecām. pozitīvi. ja neskaita faktu, ka vienas būs jālieto visu mūžu. bet nu es nemaz pārāk neuztraucos, jo nekas jau traks nav.
pašlaik domāju par to, ko es iesākšu vēlāk, ja es tagad aizmigšu, jo skatos two and a half men un man pat nav spēka, lai pasmietos, kaut gan ļoti gribēju mācīties. nu tad varbūt naktī.
šodien atkal pamatīgi izgāzos, nu nespēju es iegaumēt cilvēku sejas. sēžu autiņā un domāju, ka man pretī sēž nu ļoti redzēta seja. man arī izlikās, ka taisās mani sveicināt. kā tad, ieskrienu kojās, pēc tam pa taisno skrienu uz tualeti un nāk pretī tā meitene, dzīvo man blakusistabā un mēs arī esam sarunājušās.
ierodos šodien kojās un skatos, ka miskaste istabā līdz augšai pārbāzta un ne jau pirmo reizi, man jau apnicis visu laiku to iznest, galu galā es te tikai dažas dienas uzturos un man nav nevienam nopakaļas jāsavāc. vai tad tik grūti, ejot prom, iznest. kaut gan skatoties uz viņas gultu un rakstāmgaldu viss top skaidrs.. un es, protams, neko nespēju pateikt..

Dažreiz es spciāli nemazgāju traukus, cerībā, ka kāds cits to izdarīs, jo gadās, ka pēc dažu dienu manas prombūtnes trauki ir tikai krājušies un es kā kalpone, kas ierodas dažas reizes nedēļā ņem un visu uzkopj. Un tā nu es tos nemzagāju, beigās vienkārši sakrājas vēl lielāka čupa un es neizturu un nomazgāju. Kad es jautāju vai tiešām neviens aiz sevis nespēj sakopt, tad man atbild, ka tā jau te bijis iepriekš. Arrrgh vai tad nav vienalga, tāpat taču var uzkopt SAVU dzīvesvietu.
Aij šī problēma mani jau ilgi nomāc un kā nekas nemainās tā nemainās. Laikam atliek vien pieņemt, ka man jāuzņemas šī traki lielā nasta.

Šī vakara lielākais prieks bija aiziet līdz valmiermuižas alus darītavai, nekad tur nebiju speciālu gājusi, lai pasēdētu, baigi forši tur ir. Pagaršoju ar jauno ziemas alu, baigi labs, pirmo reizi tumšais alus man tik labi garšoja.
Iedomājos par to, ka tagad visi stroikās. Atkal es uzmetu, bāc, sāku jau justies slikti, jo jūtu, ka uz mani apvainojas. Vakar arī četri dažādi piedāvājumi, bet es izvēlos divatā skatīties seriālus.

tas ir tik mulsinoši, kad tu saņem ziņu un sapriecājies, bet tad saproti, ka tas nav īstais cilvēks. dažreiz mulsina pazīt nez cik cilvēkus ar vienādiem vārdiem.

Neesmu pieradusi, ka tik ātri izveidojas labs kontakts ar cilvēkiem, it īpaši, ka viņi ar mani pirmie sāk komunicēt. Vispār, ka ar mani komunicē vnk tāpat. Šovakar ar kursa biedrs uzklausīja manu čīkstēšanu, vēl ar citu sarunāju kopā iet uz konsultāciju, vienam skaidroju latviešu valodas likumus utt. Man tas tiešām šķiet ieraksta cienīgs fakts, ja atceras skolas laikus (bet ok man sava klase riebās, tā kā gluži tas neskaitās). Pagājušogad ar vajadzēja ilgu laiku, lai sadraudzētos..
Vēl es nesaprotu, kāpēc cilvēki man tik bieži jautā vai man ir tetovējums un kad atbildu noliedzoši, tad man netic. Tā it kā tetovējums būtu kāda norma tagad!?

šodien iepazinos ar ļoti foršu cilvēku, vismaz man tā liekas, jo cik nu no stundas var spriest un dažām vēstulēm draugos.
parasti man ir grūti atrast kontaktu ar cilvēkiem un vēl man parasti tā stulbā kautrība, kaut arī neapzināta, par to savu runas spēju (ok, tagad jau var teikt, ka ir diezgan vienalga, bet nu tomēr par ko kompleksots gadiem vienā dienā tik viegli to neiznīdēt), bet man bija tik brīva saruna, vispār ne par ko neuztraucos. man tiešām bieži tā negadās.
bet nu tāpat diez vai es viņu vēl satikšu, bet nu arī stunda pavadīta tādā atmosfērā ir laba.

Varbūt esmu ļauna, bet vienā brīdī vienkārši apnīk uzklausīt citu cilvēku problēmas un gribas teikt, lai iet meklēt citu plecu uz kā paraudāt.