kad man jautā, vai es nemeloju un es atbildu, ka nē, man liekas, ka tas izklausās tik nedabīgi un man jau pašai sāk likties, ka es saku melus, kaut gan es tiešām saku patiesību. tas ir līdzīgi, kā iziet no pārtikas veikala neko nenopērkot

skatos spogulī un nesaprotu - laikam man ir pārāk oranžīgi mati

es laikam par maz iespringstu uz lietām, dzīvi.
tāpēc mani mazliet nokaitināja jautājumi par notikumu gaitu pēc divām nedēļām. spēju tik atbildēt, ka laiks vēl kā jūra (kaut gan ļoti labi zinu, ka tā nav un šis laiks paskries) un lai cilvēciņš tak mierīgāk plūst pa straumi (šodien esmu uz ūdeņiem kritusi, laikam).

Izrādās, ka vienā skapī un rakstāmgaldā var satilpināt divas lielās somas un kādus piecus maisus. Tagad mums istabā ir gulta, matracis, paklājs un daudz maisu ar mantām. Esmu ļoti priecīga un šķiet, ka man ir viens no vislabākajiem istabas biedriem, ko vien varu vēlēties un ar ko varētu sadzīvot ļoti labi/veiksmīgi. Un beidzot abas esam no tās pekles laukā.
Nākamo nedēļu gan gaidu ar bažām, jo viens starpeksāmens un kolokvijs un manī jau atkal bailes, ka nenolikšu, bāc, nevar tak feilot divus gadus pēc kārtas. Jāsataupa nākamai nedēļas nogalei 4€, lai var iet uz židrūnu un bērnības miliciju. Vismaz kāds labums no nākamnedēļas.

šodien vispār bija slikta diena pašsajūtas ziņā, kakls sāp, man liekas, ka biju mazliet par daudz zāles sadzērusies, jo galva sāka reibt un vispār šaumsīgas muļķības runāju, vai arī vienkārši kaut kur prāts aizpeldēja, kā tas mēdz gadīties, tad vēl sāka vilkt plecu, neizturamas sāpes un vēl jākoncentrējas uz pārbaudes darbu un beigu beigās kojās aizmigu ar vēdersāpēm, domāju, ka sāp, jo gribas ēst, paēdu vispār sākās nāve. tagad esmu izgulējusies un jūtos lieliski, tikai laiks jau atkal taisīties uz gultas pusi, jāpalasa būs.

vienmēr ir tā viena smukā un viena nesmukā uzacs.
nekāda līdzsvara

man atkal acīs asaras. bet labāk jau laikam raudāt laimes dēļ, tikai es īsti nesaprotu, kur tā laime. varbūt pavasaris

Ejot uz kino, skatījos superskaistajās zvaigžņotajās debesīs, austiņās skanēja Bērnības Milicija un mani pāršalca kaut kāds jokains miers, acīs sariesās asaras no tā, ka es jutos tik sasodīti labi, iedomājos par apkārtējiem cilvēkiem kuriem viss kārtībā, vismaz uz to mirkli, un vēlējos, lai šī sajūta mani nekad, nekad nepamet.

Ļoti brīnumainā kārtā es lekcijā neaizmigu, bet kaut kādā pusmiegā gan visu laiku biju. Vienu brīdi jau domāju celties un iet prom, bet kaut kā tomēr izvilku to pusotru stundu. Reāli negribas gaidīt līdz 14.15, bet jāiet uz to semināru. It kā 4h laiks, bet tomēr nevar saprast, ko lai dara.. gribu mājās un gulēt, bet tas man nespīd tuvākajā laikā.

kārtējo reizi aizmirsu, ka kaut kas gatavojas. tā nu varēšu rīt atkal ēst sausu vistu.
pēdējā laikā esmu ļoti aizmāršīga, paklūpu aiz kaut kā, uzskrienu virsū kaut kam, aizmirstu kaut ko utt.. vai arī cītīgi neeju uz lekcijām, toties daudz ko citu esmu padarījusi.

šodien dzīve nemaz ar nav vairs tik slikta. liekas, ka visa vainas bija tajos sasodītajos noberzumos, bet nopirku brīnumplāksterus un vairs pat nekliboju :))

Varbūt neiet uz lekcijām un palikt kojās, lai noskatītos jauno my mad fat diary sēriju, atpūtināt pēdiņas un pagulēt.. bet nē, es esmu pārāk apzinīga.
aij vēl nav iznākusi, tomēr.

kā man nepatīk, ja mani sveicina un man nav ne mazākas jausmas, kas tu, cilvēk, tāds esi

es ikdienā diezgan daudz lamājos, nu vairs jau praktiski nē, ja salīdzina kā bija agrāk, jo tad bija baisi traki, bet nu tagad cenšos šito apslāpēt, jo nu kauns un tā. jābūt taču dāmai.
toties kādas man ir domas. pašai dažreiz paliek no tām neērti. ļoti brīnos par to, ka esmu tik rupja, jo man apkārt tādu cilvēku nav

nez kāda būs nākamā american horror story sezona, pēdējā mani galīgi nepavilka. likās pārāk daudz visa kā, dažreiz galīgi nespēju iebraukt stāstā. jāgaida oktobris, bet tikmēr labprāt vēlreiz noskatītos pirmo.
un nesaprotu pa kuru laiku esmu sākusi skatīties tik daudz seriālu. laikam pārāk daudz brīvā laika, bet nu drīz jau tas beigsies un izskatās, ka naudu zālei ar būšu sagrabinājusi, nevaru jau sagaidīt, kad tikšu uz turieni. varbūt pat pirmdien kwiii

Noskatījos pēdējo my mad fat diary sēriju un tagad nezinu, kur lai sevi lieku,
jūtos kā minka pagulšņāju uz paklāja, tad pufā un tagad gultā. Varētu vēl uz dīvāna malas, bet tad es noveltos.

ļoti produktīva diena. esmu noskatījusies jau trīs my mad fat diary sērijas, kur skan daudz foršas mūzikas, kuru meklējot atkal uzdūros uz spotify un atradu scrobble funkciju ar last.fm, kas visu šo padara daudz intersantāku.
un jau dzeru kādu trešo litru tējas
gribas izlasīt kādu grāmatu, jo es tik pērku, pērku, bet nelasu. citādi sanāk baigi nelietderīgi

Forši iesākt nedēļu ar masāžu un vēl frizieri. Mati tagad liekas baigi īsi, teicu, lai griež, cik vajag un, jā, vajadzēja daudz.
Gulēju uz masāžas galda, kurš bija apsildāms un nekur negribējās doties. Sāku apdomāt iespēju pameklēt kādus masieru kursus, vai kaut ko tml.
Vakarā vēl jāaiziet uz kino, sen jau gribēju, bet laukā tiiik auksts, ka nespēju saņemties aiziet, bet tagad vairs nav izvēles, jo pēdējā diena ar sakarīgu raidlaiku.

nekādu pienākumu līdz 3. februārim. istabu arī sakārtoju (jo man tas vienmēr vēl vairāk uzlabo garstāvokli, ka kārtīga apkārtējā vide). jūtos tagad kaut kā neizskaidrojami. tāda kā brīvības sajūta, it kā.
nu, īsāk sakot, jūtos ļoti labi (es nezinu, kā tas sanāca, bet sākumā uzrakstīju nelabi)

A man šodien viss vienalga. Tikko atveda zābīšus, tūliņ ķeršos klāt sportošanai un tad krāsošu matus.
Bet tas viss izklausās pēc tā, ka es naktī murgošu par gaidāmo rītdienas eksāmenu.