ajjjj tik daudz, ko varētu sarakstīt, bet nevar un gribas pielikt seju. bet nedrīkst. neko ne var, ne drīkst. varu tik sēdēt un pinkšķēt. un gulēt, jo man nepietika pat ar 9h pa nakti, vēl pa dienu pagulēju, bet spēka tāpat nav. aaaa vismaz man asinis tek pa degunu kādas 2x dienā un vēl ir normāls atvilnis un labākās draudzenes draugs lika man pateikt, ka es esmu vaļīga un vispār ar viņu labāk noteikti ar nesatikties. un karoč dzīve sūkā, jo man ar nav spēka, lai mācītos. uzlikšu jaunu zvana melodiju un tik pamēģiniet man pazvanīt, jo http://www.youtube.com/watch?v=hFyTjPyktBg

Es jūtu, ka daudziem cilvēkiem bojāju vai jau esmu sabojājusi dzīvi.
Dažreiz pietiek vien ar tavu eksisntenci, lai tā notiktu.

saruna ar mammu
m: kur tavs optimisms?
k: dirsā
m: nu tad velc laukā

Atkal nekas nav labi - manā galvā nekas nav labi.
Bet gan jau pāries. Nemāku vienkārši līdzsvaru noturēt.

Gatavojos Valmieras pusmaratonam, ļooti gribas noskriet, ja tā turpināšu, tad arī sanāks.
Tikko atbraucu no vecāsmammas, kur biju dušā, jo man visa māja izārdīta. Nav vannasistabas, maina skursteni. Visa mana istaba bija putekļos, it kā visu iztīrīju, bet tāpat tāda sajūta it kā viss būtu netīrs. Pretīgi.
Nesen atklāju www.noskrien.lv riktīgi kruti var likt savas distancītes utt. Pēdējā laikā tik domāju par skriešanu, vismaz kaut kas mani beidzot aizrauj, jo pārējā laikā jūtos diezgan slikti, it īpaši, ja esmu viena un mājās. Nezinu, kas notiek. Katru dienu ar redzu pār ceļu pārskrienam melnu kaķi. Nu kādu nedēļu. Tiešām iekšā man tāda sajūta, ka kaut kas notiks. Un ne jau kaut kas labs.
Kārtējais pozitīvisma pilnais ieraksts.

nu faak. jūtos kā necilvēks. ēdu saldējumu, tik briesmīgfs r;īts. visi mani pametuši :DD

atnācu mājās, domāju pieiešu pie datora, pagruzīšos bik, jo atkal satiku viņu.
laukā smuki čivina putniņi. paliek jau gaišs un man ir skumji. nezinu kāpēc. nevajadzētu tā būt pēc idejas.

esmu sev galīgi sapisusi pēdas. nespēju paiet, ērtākie apavi pašlaik ir croc kurpes. man gan viņas ļoooti nepatīk, bet ko darīt. pati atkal vien esmu vainīga, ka man tādas tulznas. normāli kliboju, īsāk sakot, baigā pakaļā un cerams, ka neizgāzīšu ceturtdienas lielos plānus. tagad došos braukt ar riteni, jo tas man nesagādā sāpes. vismaz kāda aktivitāte, kājas ikri ar normāli sāp, jo staigāju uz pirkstgaliem.

Atradu grāmatas, kas jau sen bija bibliotēkā jānodod. Gribas izlasīt, izskatās forša dzeja, bet nav jau laika.

Kompensējot vakardienas ēšanas&dzeršanas izvirtības, šodien izskrējos un jūtos kā jauns un tīrs cilvēks.
Vakar ar vispār bija tāda sajūta, ka, ja iedzeršu, ta pateikšu. Tikai šķiet, ka cilvēkiem nemēdz aiziet. Žēl gan sevis, gan viņa.

Ejot uz kino, tieši domāju, ka sen neesmu viņu satikusi un, ka gribas viņu redzēt.
Aizeju pie mammas uz darbu un tur jau viņi abi stāv. Man likās, ka viņi nekontaktējas vairs.. Bet tagad, salīdzinot ar to, kā bija agrāk, man patīk redzēt viņus kopā. Stāvējām trijatā un sajutos mazliet mazliet ģimeniski, laikam tā, jā. Klusā, nezināmā, neizspaužamā ģimene. Kaut kā mīļi sajutos, bet es vēlētos, lai tā ir vienmēr.
Aij, rakstot šo, jutos priecīga, bet tagad aizdomājoties un saprotot, ka tā nekad nenotiks, palika skumīgi.