Piedodiet, lūdzu, bet es savam iepriekšējam ierakstam iesaldēšu visas extranjero aizsāktās blakustēmas, jo ļoti negribu pārvērst par miskasti diskusiju, kura man ir personiski ļoti emocionāli nozīmīga.
Ja nu kāds vēl nezināja, tad krievu valoda ir ne tikai agresoru, bet arī ļoti lielas daļas Ukrainas aizstāvju dzimtā un ikdienā runātā valoda. Nošķīrums "krievs/ukrainis" nedz Odesā, nedz Harkivā, nedz Mariupolē nav nošķīrums pēc dzimtās vai ģimenes valodas; šis nošķīrums ir un vēl labu laiku būs katra indivīda privātā izvēle, kura turklāt šķels ģimenes, laulības, draugus un.c. kopienas - runājošas tīrā krievu valodā ar dienvidu izlokšņu izrunu un dažiem suržika iespraudumiem. Cilvēks būs krievs vai ukrainis, ja sevi par tādu nosauks. (Viņa dvīņubrālis vai dvīņumāsa, viņa tēvs vai māte piedevām var identificēties pretēji.) Esmu runājusi ar ukraiņiem, kuri cietuši no kara un pat cīnījušies kā partizāni, no visas sirds nīst Krieviju, bet godīgi atzīst, ka brīvi runā tikai krieviski. Ka ukraiņu valodu izmanto tikai oficiālajā saziņā. Ka sākuši to mācīties tikai pieaugušo vecumā, vajadzības spiesti. Ka viens no iemesliem evakuēties uz Latviju (nevis, piemēram, Vāciju) ir bijusi cerība, ka adaptāciju atvieglos iespēja sākumposmā sazināties krievu valodā.
Un tagad es runāju tikai par personiski sastapties cilvēkiem. Viņi mācās latviešu valodu (un viņiem palīdz iespēja izmantot mūsu kopīgo padomju mantojumu, piemēram, filmas, kuras ir dublētas gan latviski, gan krieviski), bet viņi ir pateicīgi, ka netiek atstumti savas dzimtās valodas dēļ, kura nu ir kļuvusi par mūsu kopīgo ienaidnieku valodu.