Kurvjzieža kontemplācijas

Ik reizi, kad Zelenskis piešķir medaļas par īpašiem nopelniem un varonību, starp apbalvojamajiem ir arī sievietes. Nezinu, kāds ir viņu īpatsvars UA armijā, bet skaidrs, ka tie nav 2-3%, un ka viņas nav nodarbinātas tikai aizmugurē un štābos, bet cīnās frontē.

Visas manas Mērijas Sītones, Mērijas Bītones
Mērijas Kārmaiklas
un arī Mērija Hamiltone,
vismaz viena

تا هشیارم طرب ز من پنهان است
چون مست شدم در خردم نقصان است
حالیست میان مستی و هشیاری
من بندهٔ آن که زندگانی آن است

Parindenis:

Kamēr esmu skaidrā, līksme man apslēpta ir;
Ja esmu reibis, prāts mans sašķiebies ir.
Starp reibumu un skaidrību [iespēja būt] ir -
Esmu tās vergs, jo tā - pati dzīvošana ir!

... un leļļu teātris ukrainiski ir театр ляльок.

Piektā stāva haskijs, ar kuru Ričmondam bija nemitīgi konkurējošas (un brīžiem viegli homoerotiskas) attiecības, spriežot pēc visa, ir nomiris. Viņa saimnieks paņēmis sev jaunu suni - pusaugu kucīti.
Tagad man ir iemīlējies Ričmonds, un, ja atturēt viņu no kautiņiem jau prasīja visus manus fiziskos un emocionālos spēkus, tad pašreizējo kaislību svelmē es plīvoju pakaļ pavadai kā tāda musketiera platmales spalva.

“Katrs dīvajietis zināja Preimaņa trejus smieklus. Lielie sākās spēji un spalgi kā sprādziens, stiprumā un izskaņā kā no jumta gala pa kāpnēm nokrita zemē, kur apdzisa. Līdz ganībām tos varēja dzirdēt. Pašu pirmo guldzienu tad parasti pavadīja spēcīgs pļaukas belziens pa kaimiņa ceļgalu, bet smējās tā viņš vienīgi sava paša jokiem. Vidējos tikai sētvidū pie akas varēja saklausīt, un šis pats kaimiņš tika cauri ar iebuksnījumu sānos. Mazie daudz neko neatšķīrās no tiem, kādus smējās kurš katrs dīvajietis.” (Upīts A. Zaļā zeme. – Rīga: LVI, 1947, 14.lpp.)

Postmodernisms ir mana vienīgā licence mīlēt gandrīz visu.

Vakarlēpis ukrainiski ir Дрімлюга.

تا کی ز چراغ مسجد و دود کنشت
تا چند ز زیاد دوزخ و سود بهشت
رو بر سر لوح بین که استد قلم
اندر ازل آنچه بودنی است نوشت

Parindenis:

Cik ilgi [spriest] par mošeju gaismekļiem un [citu] svētnīcu dūmiem,
Cik ilgi [runāt] par elles postu un paradīzes lieliskumu?
Ej, veries uz Svēto Plāksni*, kur Spalvas Meistars**
Jau kopš mūžības rakstījis visu, kam notikt lemts.

* domāts tāds kā Dieva piezīmju blociņš, kurā fiksēti visi pagātnes, tagadnes un nākotnes notikumi;
** oriģinālā gan ir niedre, nevis spalva, jo tieši to Haijama laikā un reģionā visi izmantoja rakstīšanai - Dievu ieskaitot.

پیش از من و تو لیل و نهاری بوده است
گردنه فلکً نیز بکاری بوده است
هر جا که قدم نهی تو بر روی زمین
آن مردمکً چشم نگاری بوده است

Parindenis:

Pirms manis un tevis nakts un diena ir bijusi;
Debesu sfēra, kas darbīgi griežas, ir bijusi.
Lai kur gan tu nespertu soli uz zemes,
Tā - skaistules acs zīlīte reiz ir bijusi...

Mēģinu saprast, kāpēc 90. gados, kad objektīvi bija daudz grūtāka dzīve nekā tagad, cilvēki subjektīvi šķita daudz mazāk sapisušies un sagruzījušies.

Pagaidu versijas:

1) biju jauna, un mana relatīvi jaukā galviņa tolaik bija aizņemta ar džekiem un eksāmeniem, nevis Weltschmerz; piedevām man visapkārt bija tādi paši tauriņdejā plīvojoši bohēmisti;

2) tolaik nebija interneta katrās mājās, un cilvēkiem nebija iespējas tik intensīvi gruzīt citam citu 24/7;

3) viss bija tikpat slikti un vēl sliktāk, taču atmiņa ir žēlsirdīgi selektīva, tā izstumj senos gruzonus, lai atbrīvotu vietu jaunajiem;

4) spriedze akumulējas un pasaule vienkārši iet uz galu...

بر کف می لعل و زلف دلدار بدست
بر طرف چمن کند با قبال نشست
می نوشد و از دور فلکً نندیشد
تا آنکه شود ز بادهٔ عشرت مست

Parindenis:

[Vienā] rokā - rubīnsārts vīns, [otrā] - sirdsmīļotās cirtas;
Pļavas nostūrī laimes luteklis piesēdis.
Dzer [viņš] vīnu, un bažu [viņam] par likteni nav,
Iekams reibums no līksmes dzēriena rasts.

بر خود ستم و رنجنهادن بیجاست
از سهمی خود فزون نمی باید خواست
آنچ از ازلت بنام بنوشته شدست
آنست ترا بهره بدون کم و کاست

Parindenis:

Ar darbiem nomocīties bezjēdzīgi ir;
Par savu daļu vairāk gribēt lieki ir;
Kas iesākumā nolemts* tev, piepildījies ir.
Tavs liktenis bez iztrūkuma ir!

* burtiski - "tavā vārdā" vai "tavā grāmatā" ierakstīts.

بر چهرهٔ گل شبنم نوروز خوش است
در صحن چمن روی دل افروز خوش است
از دی که گذشت هرچه گوئ خوش نیست
خوش باش و ز دی مگو که امروز خوش است

Parindenis:
Rasa uz rozes vaiga ziedonī* skaista ir;
Sirdspuķītes seja pļavas plašumos skaista ir.
Jebkas, ko par vakardienu saki, - skaisti nav.
Līksmo, nepieminot bijušo, jo šodiena skaista ir!

* - burtiski "Nourūzā", t.i., Jaungada svētkos, marta beigās, kad Haijama dzimtajā pusē puķes un rīta rasa brīvā dabā vērojama daudz biežāk nekā pie mums. Skatīt mazāk

Darbiņā šodien dīvainā kārtā izveidojies brīnumlabs mikroklimats, jo 1) gaiss ir sauss; 2) vēji iegriezušies no pareizajām pusēm.
Silti caurvēji žūžo cauri visām telpām, un mēs ar Kolēģi plīvojam kā mazrunīgi, bet laipni tuksneša efrīti.
Ļoti patīkami ir siltā laikā sēdēt un nelipt pie krēsla!

این کهنه رباط را که عالم نام است
وآرامگاه ابلق صبح و شام است
بزمیست که واماندهٔ صد جمشید است
گوریست که تکیه گاه صد بهرام است

Parindenis:

Šī vecā iebrauktuve*, ko par pasauli dēvē,
Un kas raibi [krāsotas] kapenes rītiem un vakariem iraid, -
Tā simtiem Džamšīdu** ballīšu atliekas
Un simtiem Bahramu mūžamājas***

* Haijams lieto vārdu "Rabat", austrumzemju apceļotāji to atpazītu;

** Džamšīds ir leģendārs persiešu valdnieks, folklorizējies, kļuvis par greznības un izšķērdības simbolu... ja atmiņa neviļ, jūspadevīgā jau vairākkārt par viņu ko iekomentējusi, jo Haijama dzejā viņš minēts bieži;

*** Bahrams arīdzan ir sens, leģendārs valdnieks; cita starpā izcēlies ar tādu vaļasprieku kā savvaļas ēzeļu medības, vienās tādās medībās arī gājis bojā, pēc nogruvuma palikdams ieslodzīts gravā bez izejas; lūk, un Haijams ceturtajā rindiņā viltīgi lieto vārdu "گور", kas nozīmē gan meža ēzeli, gan kapu, gan arī ir bijis Bahrama iesauka. Jūspadevīgā kādu brīdi mēģināja šo asprātīgo vārdu spēli ielikt latviskajā tekstā, bet, tā kā šodien ir vēl darāmi arī citi darbi, jums nāksies iztikt ar šādu garu, nūģīgu komentāru, un viss!

Noskaņojums: preapokaliptisks.

(Vispār - "preapokaliptisks" ir ļoti skaists, garš vārds.)

این کوزه که آبرخوارهٔ مزدوریست
از دیدهٔ شاهیست و دل دستوریست
هر کاسهٔ می که در کف مخموریست
ازعارض مستی و لب مستوریست

Parindenis:

Šis trauks*, kas algādzim [kalpo par] krūzi,
No valdnieka acīm un ierēdņa sirds ir [darināts].
Ikkatrs vīna kauss dzērāja delnā
No žūpas vaiga un svētules** lūpām ir [darināts].

* - vispār jau tur minēta tā pati visiem (īpaši man) apnikusī "krūka", jāizdomā kāds veiksmīgāks sinonīms;
** - "مستور" ir "tiklā", "krietnā", "piedienīgi apģērbtā"; savā Irānas ceļojumā mēs viņas saucām par čadrainēm, lai nošķirtu no tām beibēm, kuras hidžaba noteikumus interpretēja pārsteidzoši brīvi.

Paldies visiem par ieteikumiem.
Vetaptiekā man sadeva piles, kuru ražotājs(?) ir "Advantex", un zvērēja, ka no šīm apmirstot arī tuvumā lidojoši dunduri.
Ziņošu par rezultātiem.

Vasaras siltais periods ir paguvis atstāt sekas: manas daudzsugu ģimenes četrkājainā daļa atkal ir blusaina.
Terpentīnu grīdām un virsmām jau esmu iepirkusi (pie Jaunās Ģertrūdes var dabūt par EUR 9/litrā), bet tagad gribu dzirdēt jūsu pieredzi un ieteikumus attiecībā uz lopiņu skaustā pilināmajām blusu indēm.
Ko izvēlaties? Kas reāli darbojas kā letāls ķīmiskais ierocis, nevis pēc principa - "noķeram blusu, apslakām ar šķidrumu, blusa sāk izskatīties depresīva un apcerēt pārcelšanos citur"?