Kurvjzieža kontemplācijas

“Katrs dīvajietis zināja Preimaņa trejus smieklus. Lielie sākās spēji un spalgi kā sprādziens, stiprumā un izskaņā kā no jumta gala pa kāpnēm nokrita zemē, kur apdzisa. Līdz ganībām tos varēja dzirdēt. Pašu pirmo guldzienu tad parasti pavadīja spēcīgs pļaukas belziens pa kaimiņa ceļgalu, bet smējās tā viņš vienīgi sava paša jokiem. Vidējos tikai sētvidū pie akas varēja saklausīt, un šis pats kaimiņš tika cauri ar iebuksnījumu sānos. Mazie daudz neko neatšķīrās no tiem, kādus smējās kurš katrs dīvajietis.” (Upīts A. Zaļā zeme. – Rīga: LVI, 1947, 14.lpp.)