Kurvjzieža kontemplācijas

Vai kāds no savas bērnības atceras aizraujošo Zentas Ērgles romānu par pusaugu transpersonu "Uno un trīs musketieri"?

Ja tā padomā, kur tad citur, lai čūskiņa aug, ja ne tavā azotē?

Laikam vienīgā iespēja nevilties cilvēkos ir jau sākotnēji domāt par viņiem pēc iespējas sliktāk.

Jau daudzus gadus pēc tam, piesiets pie koka un skatīdamies acīs nacionālajiem gvardiem, kuri bija ieradušies viņu nošaut, Krāšņais Kurvjziedis atcerēsies šī trauksmainā rudens skarbās, skaistās pirmdienas; ledainās miglas sastindzinātos rītus, zobu klabēšanu, lekcijas lasot, garos, nervozos skrējienus cauri pilsētai, krītošās lapas, dīvaino kontrastu starp saules intensīvo spožumu, žilbinoši zilajām debesīm un slīpajām, zilpelēkajām rudenīgajām ēnām, tumšdzeltenās kļavas un violetsarkanos mežvīnus. Viscaurpārņemošo spontāno laimi un aso apjausmu, ka līdz ar nākamās diennakts iestāšanos tā būs galā.

Tās bija manas skaistākās un jēgpilnākās dienas tajā septembrī un oktobra sākumā, es teikšu, kad gvardi būs aizgājuši. Ja viņi neizšaus, protams.

Adrenalīns mani paralizē. Kad esmu mierīga kā bruņrupucis, iespēja saņemties kaut ko padarīt ir lielāka. Galvenais nesabremzēties tā, lai katra žāva ievilktos uz divām stundām.

Šīs skarbās bezbrīvdienu nedēļas ir mani izgrebušas, izsūkušas un čaulu izspļāvušas.
Paturēsim to noslēpumā, jo dievi nicina nogurušos un lūzerus ne mazāk kā līdzcilvēki.
Visiem patīk uzvarētāji, vēlams, ar labu humora izjūtu. Paskatieties uz Arestoviču, ja!

Ar šausmām sapratu, ka pārtieku pamatā no džankfuda, konserviem un ar karstu ūdeni aplejamiem pusfabrikātiem.
Nebūtu tā kā jābrīnās par gremošanas problēmām.
Kā ir, viedie zāļuziņi, vai vērmeļu tējai var likt klāt medu? Tur nav kaut kādi savstarpēji neitralizējošie komponenti, nezinu, naidīgi fitohormoni, vai kaut kas tāds?

Ik pa laikam atceros U. Radzevičūtes romāna "Zivis un pūķi" (paldies tulkotājai!) traģikomisko personāžu - meiteni, kura, meklēdama iespējas pašrealizēties, nolēma kļūt par kara fotokorespondenti, aizbrauca uz Ziemeļāfriku un pēc pāris dienām tika nošauta, jo savā entuziastiskajā stulbumā līda visur, kur nevajag. Jūtu neizskaidrojamu vilkmi darīt un piedzīvot ko līdzīgu.

Kāds ir mēmu ģenders?
Mēmes?
Mēmi?

Vai Putina svaigo uzrunu krievu tautai, kurai jāglābjas no Moloha aapsēstajiem despotiski liberastiskajiem rietumiem, nav sacerējusi cibiņu komanda? Klausos un tā vien dzirdu Gnidrologa & co tekstus burtiskā krievu tulkojumā.

Ja par cibu spriestu pēc publiski pieejamiem ierakstiem, sanāktu kaut kāds maniakālu, tikko trigerētu psihopātu pulciņš.
Bet tā - normāli, ikdienišķu rūpju nedaudz nomākti, simpātiski, saprātīgi cilvēki.

Dienā, kad Latvijas Republika izdos kriminālvajāšanai Krievijā Vitāliju Manski, es atteikšos no Latvijas pilsonības.
Ļoti ceru šo dienu nepiedzīvot.

Kaut kā pārrāk nopietni velk uz kašķi ar visiem un par visu.

Klausoties Zelenski ukrainiski, es saprotu no teiktā daudz vairāk, nekā kad klausos Krāslavā vai Ludzā kādu vietējo runājam latgaliski.

Bēdīga un ļoti sena britu dziesmiņa. Nav par šodienu, bet ir par monarhiju, par sievietēm, par nāvi, par Virdžīniju Vulfu, par Gētes Grietiņu, par Bulgakova Frīdu un citām nemainīgām aktualitātēm:

Kamēr es staigāju ar suni, nomiris Gorbačovs...

Viens no maniem pirmajiem ceļojumiem bez tūrisma industrijas iesaistīšanas bija kaut kad divtūkstošo sākumā - uz Dienvidukrainu. Mēs abas ar U nopirkām biļetes autobusam Rīga - Kijeva - Odesa, pusotru diennakti braucām cauri kartupeļu un saulespuķu laukiem, tad izkāpām un sākām meklēt naktsmājas. Stāsti par Odesu lai paliek citai reizei, bet pēc trim dienām mēs iekāpām jau ukraiņu starppilsētu autobusā un devāmies uz Hersonu. Diemžēl es biju sajaukusi Hersonu ar Taurijas Hersonesu Krimā - nekad tā nedariet, tās ir ļoti atšķirīgas vietas, pieņemu, ka būs atšķirīgas arī pēc kara. Jau pa ceļam konstatējām, ka Melnā jūra un grieķu drupas mums pagaidām nespīd. Tāpat arī nopirktajā ceļvedī (tolaik vēl cilvēki nelietoja Google maps un visādas viedas aplikācijas, mēs rakstījām ar aļņu asinīm uz bērzu tāsīm, ja!) izlasījām, ka nekāda kūrorta ar viegli izīrējamām istabām tur nav un viesnīcas numurs noteikti jārezervē iepriekš. Mulsumu pārvarējušas, pajautājām priekšā sēdošajam onkulītim (droši vien viņa bija apmēram tikpat gadu, cik tagad man, tātad ļoti vecs un vieds), kur viņu viesmīlīgajā pilsetā var apmesties pa lēto, un viņš zināja teikt, ka tur esot Dņepras krastā viena padomju laika sanatorija, tagad jau drusku noplukusi, bet divvietīgu numuriņu ar dušu gaitenī tur toč var dabūt jebkurā diennakts un gada laikā. Pēc izkāpšanas vēl kvartālu pavadīja un ar roku norādīja - lūk, ejiet, meitenes, tur, lai jums mierīga nakts un labs miedziņš.
Jāatzīst, ka Hersonas ex-sanatorija bija vienas no mana ceļotājas mūža lētākajām un labākajām naktsmājām (pēc tam ar tām sāka konkurēt Rokapīnas govju ganības un guļamtīkls Kolumbijas Karību reģionā). Nolikām somas un devāmies meklēt vakariņas. Nekādu vērā ņemamu kafejnīcu vai restorānu tajā Dņepras krastā nebija, toties nejauši iekļuvām diskoklubā, kur vietējie jaunieši treniņbiksēs (puiši) un fliterotās kleitās (meičas) dejoja zem spoguļbumbām. Vēl tur varēja apsēsties pie galdiņa un izēst bļodiņu dievīga boršča, kurš konvertējot Latvijas valūtā, maksāja apmēram 15 santīmu porcijā. Vēl lētāk un tikpat garšīgi esmu ēdusi tikai Irānā, un lai slava šīm zemēm, kuras saprot klejotājus un ēdienu!
Ex-sanatorijā, starp citu, bija svaiga gultasveļa un nekādu blakšu vai bezgaisa. Ceru, ka viņi vēl pastāv un pastāvēs arī pēc kara.
Nākamajā dienā staigājām pa pilsētu, apskatījām visādas Potjomkina uzdevumā būvētas celtnes, domīgi raudzījāmies Dņeprā, bijām baznīcā uz "Jabločnij Spas" (tas pats, kas Gruzijā un Armēnijā "Vinogradij Spas"), tad devāmies tālāk uz Krimu. Un Krima ir pelnījusi daudzus pavisam citus stāstus.

Hersona, mūsu skaistais, samtainais pārpratums. Izdzīvo tās šausmas, kas tagad tevi plosa...

Kā cilvēki Kurzemes hercogistes un Livonijas ordeņa zemēs rudeņos izdzīvoja pirms Melnā Balzama izgudrošanas?

Visa šī vasara ir dīvaina ballīte ellē.

Ja var sēdēt un laiski tempt sidru/baltvīnu/minerālūdeni utml., rezignēti vērojot ļaužu rosību un puķu ziedēšanu, tad šis laiks ir dievu izredzētība, goda vārds.
Bet kā lai pastrādā, sasodīts, kā lai pastrādā...

Jūs arī vērojat, kā vakaros ēnas stiepjas garākas?