Kurvjzieža kontemplācijas

Laifhaks - zivs ādu un asakas pirms izmešanas miskastē ietinam ar terpentīnu apslacītā papīrā. Tas ievērojami mazina ģimenes četrkājaiņu interesi.

Sekojot kādai interneta saitei, nonācu pie resursa, kurā uzlecošais logs man piedāvāja rakstu lasīt "На мові окупантів" vai "на мові української" .
Izmēģināju otro.
Diezgan daudz sapratu.

Visi krievi grib atjaunot impēriju. Visi žīdi grib slepus valdīt pār pasauli. Tikai visi latvieši grib dziedāt Dziesmu svētkos.

Pēdējo dienu lielākie feispalmi, vērojot "cīņu pret krievu imperijālismu":

1) ļaudis, kuri pārposto Mihaila Fišmana 2014. gada Krimas aneksijas sižeta parodiju - ar komentāriem, kuri liecina, ka viņi to uzskata nevis par parodiju, bet īstu sižetu;
2) ieteikumi pārdēvēt Baltazara Rusova ielu, jo ... nu, Rusovs, vai tad nav krievs?

Mani satrauc Oļega Ždanova veselība - izskatās, ka viņam ik pa brīdim ir kādas operācijas galvā. :(

Daži no maniem senčiem ir bijuši kristieši. Iespējams, tas man ļauj saprast pozīciju, ka arī ienaidnieku var ne-dehumanizēt.

No otras puses - Ukraina pirms īsa brītiņa anulēja licences BBC (vai CNN?), par to, ka šie palaida ēterā Hersonu ar Ukrainas karogu, pirms tur bija ieradies Zelenskis...

Tā arī nepiefiksēju - atjaunoja, vai nē?

Kas attiecas uz "Doždj" licences atņemšanu - es ļoti gribētu, lai šī lieta tomēr nonāk līdz tiesai, jo šobrīd tas viss ir ārkārtīgi necaurspīdīgi; un medija voluntāras slēgšanas precedents, balstoties uz emocijām un "mums šķiet, ka viņi nepietiekami nožēlo savas kļūdas", man liekas pārāk bīstami.

Savukārt, arguments "viņi tādi nepatīkami augstprātīgi tipiņi, un mēs nevaram zināt, ko viņi pie sevis domā", piedodiet, vispār ir no pēcpuses izvilkts un droši varat bāzt to sev tur atpakaļ.

Draugi, kur un kādu termoveļu jūs pērkat?

Gribas pieņemt pseidonīmu Musja Ford.

Izskatās, ka esam nogulējuši Cibas skaisto 20 gadu jubileju. http://klab.lv/community/pajautaa/10656325.html
Varbūt nākamvasar jāsvin pilngadība?

Ik pa brīdim atceros, ka vajadzētu ieslēgt augiem violeto gaismu.
Un tad kaimiņš no blakus trepēm (viņam ir tojterjers vārdā Rembo) man atkal mētās briesmīgi smieklīgos jociņus par sarkanajiem lukturiem...

Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā gan apzināti, gan pusapzināti izvairos no komunikācijas ar cilvēkiem, kuru problēmas līdzīgas manējām. Nešaustu sevi par egocentrismu, jo apzinos, ka vienkārši Nav Spēka. Nav spēka pašas dēmoniem, kur nu vēl to spoguļattēliem un atbalsīm.
Piedodiet, mīļie, tas pāries. *Ja ne citādi, tad līdz ar nāvi, haha.*

Jāpiezīmē, ka es uz šīs planētas dzīvoju nepilnu pusgadsimtu. Un šajā laikā planētas iedzīvotāju skaits ir dubultojies.
(Neko nesecinu, tikai konstatēju piederību neapturami vaislīgai sugai.)

Man patīk, ka šis rudens (kurš sociālajā un privātajā dzīvē dragā man pāri ar slikti barota un labi bruņota karaspēka nežēlību) ir meteoroloģiski tik labi... temperēts? Saulainās un krāsainās septembra - oktobra dienas, kuras ar savu spilgtumu griezās cauri acu tīklenēm un nogulsnējās kaut kur dziļi, dziļi dvēseles senākajos slāņos, tajos, kuri mums kopīgi ar vissenākajiem hordaiņiem. Maigi miglaini rēnais novembris, aleluja, tik silts, tik saudzīgs, tik piesardzīgi labvēlīgs kā nezināma mājasgara pūkainais vēders, uz kura, pats nemanot, esi iemidzis, lai kādreiz pamostos un attaptu visu līdzšinējo mūžu nosapņotu esam.

Tāds sūds, mīlīši, ir visas politiskās, ideoloģiskās un reliģiskās kaislības; kamēr to dēļ nesāk spīdzināt un nogalināt citus, tāds sūds!
Es tagad būšu debilais, eksaltētais Ošo/ Koelju un visādi sieviešu kursiku guru; aicināšu izbaudīt saullēktus, saulrietus, miglu, kafiju, citu cilvēku, suņu, kaķu un trusīšu silto ķermeņu pieskārienus, griķus ar sviestu, sveču gaismiņas, izmazgātu aizkaru smaržu, uzziedējušus Ziemassvētku kaktusus un miljoniem citu zūdošo lietu, kuras nemaz, nemaz nav pašsaprotamas; kuras ir milzu dāvana un veiksme un kuru neskaitāmiem cilvēkiem ir ļoti, ļoti pietrūcis.

Dīvaini atcerēties, ka pirms gada es nebūtu varējusi bez minstināšanās nosaukt Ukrainas prezidenta uzvārdu - zināju, ka ukraiņi ir ievēlējuši kaut kādu TV komiķi un pēc tam plosījušies par iespējamajiem korupcijas skandāliem, un tā.
Jā, un mortīras no haubicēm es arī pirms gada nemācēju atšķirt.

Sklandrauši ir ēdami tikai tad, ja tajos iecep speķi. (Es negrasos ar to dot mājienus, ka mūsu nacionālās kulinārijas reālākais glābiņš ir pēc iespējas vairāk laulību ar ukraiņiem.)

Noskatījos (laikam "Current Times"?) sižetu par ukraiņu meiteni Žeņu, snaiperi. Viņa neilgi pirms kara apprecējusies, arī ar karavīru; februārī devusies uz fronti, kopš tā laika ir ierakumos. Saņēmusi apbalvojumus. Pēdējos divus mēnešus (t.i., kops augusta) no vīra un priekšniecības slēpusi neplānoti sākušos grūtniecību, taču kara mediķi Žeņu pieķēruši, un vadība pārcēlusi no frontes uz štābu sagaidīt pirmsdzemdību atvaļinājumu.
- Šausmīgs kauns, ka nevarēšu izpildīt solījumu palikt frontē līdz Ukrainas uzvarai, - viņa teica, nikni blenžot kamerā un šūpojot rudo zirgasti. - Taču nedzemdēt arī nevar, tik daudz cilvēku jau krituši un vēl kritīs; kādam tak būs te pēc kara vēl jādzīvo.

Tikmēr fonā žurnālisti demonstrē grūtniecēm pielāgotu uniformas modeli; reportiere stāsta, ka tādas pagaidām piegādājot tikai brīvprātīgie un ziedotāji no dažādām valstīm, taču skaidrs, ka vajadzēšot aizvien vairāk un vairāk, jo Žeņa ne tuvu neesot vienīgā grūtniece starp tūkstošiem ukrainiešu, kuras karo gan frontē, gan aizmugurē.
Vēl tika nodemonstrēta arī piltuvei līdzīgā uzparikte, kura ļauj sievietēm ierakumos pačurāt pa vīriešu modei, t.i., tikai atpogājot, nevis nolaižot bikses, attiecīgi ieekonomējot dārgo laiku (Kurzemes zvejnieksievām savulaik bija kas līdzīgs, lai nav dibens jākarina pāri laivas malai). Tad Žeņai pajautāja, kā tiek risinātas higiēnas problēmas, kad uz visu vadu ir tikai vienas dušas; uz to viņa atteica, ka sākumā nācies populāri paskaidrot, kas notiks, ja kāds nāks lūrēt; piedevām ar normālākajiem cīņubiedriem bijis jāsarunā, ka pastāvēs uz šuheri; tagad ar džekiem esot pietiekami čomiskas attiecības, lai pietiktu nobļauties, kurā brīdī duša pienākas viņai.

Nē, neko. Bļāviens, un par kādām hujņām es tagad gruzos?

Pēdējā laikā esmu pārāk nevērīga pret saviem brīnišķīgajiem draugiem (un, protams, jūtos par to pamatoti vainīga), bet viņi ir, un viņi ir kā šķiedras savijušies stiprā, elastīgā batutā, kurš uzķer mani un pasviež augšup pēc katra no maniem izmisīgajiem kritieniem.

Bez jums, mīļie, es vairs nebūtu dzīva (tā nav nedz koķetērija, nedz hiperbola).

Paldies visiem. Un katram, kuram pārāk reti to esmu teikusi individuāli.

Es jūs ļoti mīlu.