Kurvjzieža kontemplācijas

Viens no maniem pirmajiem ceļojumiem bez tūrisma industrijas iesaistīšanas bija kaut kad divtūkstošo sākumā - uz Dienvidukrainu. Mēs abas ar U nopirkām biļetes autobusam Rīga - Kijeva - Odesa, pusotru diennakti braucām cauri kartupeļu un saulespuķu laukiem, tad izkāpām un sākām meklēt naktsmājas. Stāsti par Odesu lai paliek citai reizei, bet pēc trim dienām mēs iekāpām jau ukraiņu starppilsētu autobusā un devāmies uz Hersonu. Diemžēl es biju sajaukusi Hersonu ar Taurijas Hersonesu Krimā - nekad tā nedariet, tās ir ļoti atšķirīgas vietas, pieņemu, ka būs atšķirīgas arī pēc kara. Jau pa ceļam konstatējām, ka Melnā jūra un grieķu drupas mums pagaidām nespīd. Tāpat arī nopirktajā ceļvedī (tolaik vēl cilvēki nelietoja Google maps un visādas viedas aplikācijas, mēs rakstījām ar aļņu asinīm uz bērzu tāsīm, ja!) izlasījām, ka nekāda kūrorta ar viegli izīrējamām istabām tur nav un viesnīcas numurs noteikti jārezervē iepriekš. Mulsumu pārvarējušas, pajautājām priekšā sēdošajam onkulītim (droši vien viņa bija apmēram tikpat gadu, cik tagad man, tātad ļoti vecs un vieds), kur viņu viesmīlīgajā pilsetā var apmesties pa lēto, un viņš zināja teikt, ka tur esot Dņepras krastā viena padomju laika sanatorija, tagad jau drusku noplukusi, bet divvietīgu numuriņu ar dušu gaitenī tur toč var dabūt jebkurā diennakts un gada laikā. Pēc izkāpšanas vēl kvartālu pavadīja un ar roku norādīja - lūk, ejiet, meitenes, tur, lai jums mierīga nakts un labs miedziņš.
Jāatzīst, ka Hersonas ex-sanatorija bija vienas no mana ceļotājas mūža lētākajām un labākajām naktsmājām (pēc tam ar tām sāka konkurēt Rokapīnas govju ganības un guļamtīkls Kolumbijas Karību reģionā). Nolikām somas un devāmies meklēt vakariņas. Nekādu vērā ņemamu kafejnīcu vai restorānu tajā Dņepras krastā nebija, toties nejauši iekļuvām diskoklubā, kur vietējie jaunieši treniņbiksēs (puiši) un fliterotās kleitās (meičas) dejoja zem spoguļbumbām. Vēl tur varēja apsēsties pie galdiņa un izēst bļodiņu dievīga boršča, kurš konvertējot Latvijas valūtā, maksāja apmēram 15 santīmu porcijā. Vēl lētāk un tikpat garšīgi esmu ēdusi tikai Irānā, un lai slava šīm zemēm, kuras saprot klejotājus un ēdienu!
Ex-sanatorijā, starp citu, bija svaiga gultasveļa un nekādu blakšu vai bezgaisa. Ceru, ka viņi vēl pastāv un pastāvēs arī pēc kara.
Nākamajā dienā staigājām pa pilsētu, apskatījām visādas Potjomkina uzdevumā būvētas celtnes, domīgi raudzījāmies Dņeprā, bijām baznīcā uz "Jabločnij Spas" (tas pats, kas Gruzijā un Armēnijā "Vinogradij Spas"), tad devāmies tālāk uz Krimu. Un Krima ir pelnījusi daudzus pavisam citus stāstus.

Hersona, mūsu skaistais, samtainais pārpratums. Izdzīvo tās šausmas, kas tagad tevi plosa...