Kurvjzieža kontemplācijas

Jau daudzus gadus pēc tam, piesiets pie koka un skatīdamies acīs nacionālajiem gvardiem, kuri bija ieradušies viņu nošaut, Krāšņais Kurvjziedis atcerēsies šī trauksmainā rudens skarbās, skaistās pirmdienas; ledainās miglas sastindzinātos rītus, zobu klabēšanu, lekcijas lasot, garos, nervozos skrējienus cauri pilsētai, krītošās lapas, dīvaino kontrastu starp saules intensīvo spožumu, žilbinoši zilajām debesīm un slīpajām, zilpelēkajām rudenīgajām ēnām, tumšdzeltenās kļavas un violetsarkanos mežvīnus. Viscaurpārņemošo spontāno laimi un aso apjausmu, ka līdz ar nākamās diennakts iestāšanos tā būs galā.

Tās bija manas skaistākās un jēgpilnākās dienas tajā septembrī un oktobra sākumā, es teikšu, kad gvardi būs aizgājuši. Ja viņi neizšaus, protams.