![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Visu šo laiku jūtos mazliet neērti, ka tāds stiprs, veselīgs, pajauns un pat nedaudz izlaidīgs meitietis vāļājas pa māju un neceļ IKP, bet gan tērē nodokļu maksātāju naudu. Ik pa brīdim gan pati sev taisnojos, ka tā ir mana pašas nodokļos samaksātā nauda, no kuras daļu saņemu atpakaļ, un ka esmu šo pārtraukumu nopelnījusi, gadiem ilgi sakostiem zobiem darīdama visu ko nepatīkamu, bet sabiedrības atzītu par vajadzīgu. Uz ko sirdsapziņa atbild, ka nodokļu maksāšanas mērķis ir uzturēt večukus, bērnus, grūtnieces, zīdaiņu mātes, invalīdus un citus nespējniekus, nevis ar dzīvi apmierinātus slaistus.
Taču, ieskatoties mazliet dziļāk patiesības aizmiglotajās acīs, saprotu, ka neveiklības galvenais cēlonis ir nevis mana dīkdienība, bet gan neviltotais apmierinājums ar to. Es ļoti labi jūtos, neceldamās pirms rītausmas, neiedama uz dienasgaismas spuldzes apspīdētu kantori un neblenzdama pāri papīru kalniem monitorā. Nevienu datnes rekvizītu, neviena pēc noteikumiem noformējama dokumenta, nekādas daļas gar citu cilvēku lēmumiem, nekādu intrigu, nekādu kolēģu, kuri atstājuši apspriežu telpā netīras kafijas krūzes, cūkas nelaimīgie!
Godīgi sakot, es mazliet jūtos kā no plantācijas izbēdzis nēģeris, kuram ausīs vēl skan uzrauga balss: "Džims ir slikts! Pavisam slikts nēģeris! Džims dabūs ar pletni! Labs nēģeris strādā, un tad viņu baro!"
Jā, es joprojām nezinu, ko darīšu un ko ēdīšu pēc pāris mēnešiem. Reizēm brīnos, kāpēc tas man neliek traukties nakts vidū sēdus un kliegt: “Palīgā!” Es nezinu, uz ko paļaujos – varbūt uz garajā, sūrajā mūžā nobriedušo atziņu, ka problēmas ir jārisina tad, kad tās iestājušās. Un uz to, ka drošība man arvien ir pirmkārt nozīmējusi pasi somiņas kabatā.
Beigšu reflektēt - man vēl jāaiziet uz solāriju un jāpamācās kursiem.
Taču, ieskatoties mazliet dziļāk patiesības aizmiglotajās acīs, saprotu, ka neveiklības galvenais cēlonis ir nevis mana dīkdienība, bet gan neviltotais apmierinājums ar to. Es ļoti labi jūtos, neceldamās pirms rītausmas, neiedama uz dienasgaismas spuldzes apspīdētu kantori un neblenzdama pāri papīru kalniem monitorā. Nevienu datnes rekvizītu, neviena pēc noteikumiem noformējama dokumenta, nekādas daļas gar citu cilvēku lēmumiem, nekādu intrigu, nekādu kolēģu, kuri atstājuši apspriežu telpā netīras kafijas krūzes, cūkas nelaimīgie!
Godīgi sakot, es mazliet jūtos kā no plantācijas izbēdzis nēģeris, kuram ausīs vēl skan uzrauga balss: "Džims ir slikts! Pavisam slikts nēģeris! Džims dabūs ar pletni! Labs nēģeris strādā, un tad viņu baro!"
Jā, es joprojām nezinu, ko darīšu un ko ēdīšu pēc pāris mēnešiem. Reizēm brīnos, kāpēc tas man neliek traukties nakts vidū sēdus un kliegt: “Palīgā!” Es nezinu, uz ko paļaujos – varbūt uz garajā, sūrajā mūžā nobriedušo atziņu, ka problēmas ir jārisina tad, kad tās iestājušās. Un uz to, ka drošība man arvien ir pirmkārt nozīmējusi pasi somiņas kabatā.
Beigšu reflektēt - man vēl jāaiziet uz solāriju un jāpamācās kursiem.
Es nevaru ne apstiprināt ne noliegt šo te, jo pati to nedzirdēju.