Žēlaba
Cirslītis skaidri atceras, kā, uz Gruziju posdamies, paņēma uz darba rakstāmgalda vāļājošos internetbankas kodu karti un izlēma: "Jānoliek, ka nepazūd. Līdzi neņemšu, jo neba nu no kādas Tbilisi internetkafejnīcas dikti gribēsies rēķinus maksāt. Nolikšu gan kādā drošā vietā!"...Te, lūk, arī atmiņu pavediens apraujas, un visi šābrīža minējumi par drošo vietu gan mājās, gan darbā izrādījušies aplami. Bet rēķini jau gaida...
Kā ir - par kodu kartes atjaunošanu arī jāmaksā, tāpat kā par kredītkarti, ja? Man negribas zvanīt uz Parexu, jo noteikti visi viņējie operatori jau mani pazīst un ņirgājas - Eu, Gunča, atkal piezvanījusi tā idiote, kas mūžīgi visu zaudē un aizmirst...
Kā ir - par kodu kartes atjaunošanu arī jāmaksā, tāpat kā par kredītkarti, ja? Man negribas zvanīt uz Parexu, jo noteikti visi viņējie operatori jau mani pazīst un ņirgājas - Eu, Gunča, atkal piezvanījusi tā idiote, kas mūžīgi visu zaudē un aizmirst...
Latiņu, manuprāt, maksā tā karte!
vnk man gan patīk:)P
bet parexā nezinu..
5 minūšu laikā
:) es jau paguvu nobīties (nu tur par līšanu svešā baznīcā un taml.)
būč, čau!
neievajadzējās... līdz brīdim, kad aizmirsu vienā veikalā maksājumu karti.
Tad nu dzīvokļa biedrene pēc mana lūguma izrakāja visas nosauktās "drošās vietas", kurās tā karte "varbūt varētu būt" - un atsūtīja kodus īsziņā pa telefonu...
Bet maksājumu kartes "drošo noglabāšanas vietu" man reiz nācās atrast ar gluži ekstrasensorām metodēm, jo loģika nelīdzēja :)
var ieguut jebkuraa filiaalee dazju min laikaa