Jāpiezīmē, ka tad, kad es nebiju atklājusi savas rotaļīgās kulinārijas burvību, dzīvot bija vienkāršāk. Man patīk gatavot - spontāni, eksperimentējot, bez receptēm, bez noteikumiem, paļaujoties tikai uz intuīciju, gaumi un veselo saprātu - bet rezultāti ir tik garšīgi, ka es pamazām noēdos.
Jāpievēršas laikam gleznošanai. No tās es sajēdzu tikpat maz, bet sekas ir mazāk bīstamas.
Jāpievēršas laikam gleznošanai. No tās es sajēdzu tikpat maz, bet sekas ir mazāk bīstamas.
Un nolādētā apziņa: es tikko atkal apriju par daudz!
Būtu man vairāk laika, es to noteikti darītu.
(par šito gan mani no mājgrāmatas izrakstīs, es jau tā mājās maz esmu un ar degunu grāmatā :))
(es gan vispār varētu neizrunāties, man tūliņ viens tērps būs jāizšuj, un tas prasīs gana daudz laika)
Otrdienās, ceturtdienās - no 18:00 līdz 19:00;
Trešdienās, piektdienās - no 18 līdz 19,
Sestdienās - no 11:00 līdz 13:00.
Darbā tupu visas darbdienas līdz 17.
Ja es šajā režīmā mēģināšu ieviest vēl vienus kursus - man nebūs laika ne ēst, ne mīlēties, ne lasīt.:( Turklāt man jau ir jāiebīda visā tajā vēl kādi sportzāles apmeklējumi - droši vien septiņos no rīta.:(
Bet nē, adīšanai ir daudz trūkumu:
1) process līdz dajebkādam rezultātam, izņemot grāmatzīmi vai bantīti, aizņem fucking daudz laika.
2) spontānu ideju īstenošana - piem., ak! iejaukšu es te pa vidu vienu krokodilzaļu saulīti ar zilu flamingu zobos - prasa rūpīgi plānotu darbu, kura laikā ideja apnīk un zaudē aktualitāti.
utt., vēl no tās pašas sērijas.
Mana māmiņa šī iemesla dēļ ļoti maz var adīt, un vēl daudzām sievietēm gados tā ir.