Šorīt, vāļādamās gultā un malkodama vakarvakar tālredzīgi sagatavoto kafiju, vēroju Emīliju, kura dzenāja pa spilvenu rotaļu peli un laiku pa laikam draudzīgi iekoda man rokā. Maza, gracioza, piemīlīga plēsoņa. Gatava pārtapt no vientulīga, tramīga ielas zvēriņa klīrīgā, koķetā luteklītē. Tik skaista un pašpietiekama, tik dabiska un eleganta. Sapratu, kam gribu līdzināties.
Vīrs stāstīja, ka tajās četrās dienās, kad nebiju mājās (biju Vācijā), lielais kaķis galīgi dumjš bijis - sēdējis pie durvīm un bļāvis. Un pagājušonedēļ man arī gadījās vēlāk par vīru atnākt mājās - kaķis sēž un pie durvīm raud. Bet, kad es atnācu, uzreiz bija man klēpī - ņur, ņur, ņur, ņjau, njau, njau, tā un šitā. Pagāja labs laiciņš līdz, visu man izstāstīja, nomierinājās.
Un arī kaķiem patīk spēlēties, kad uz viņiem skatās. Kad ne - viņi kaut ko pēta vai guļ. Bet nedauzas - neizrādas.
Kaut gan arī suņi un cilvēki man tīri labi patīk!:)