Kurvjzieža kontemplācijas

Nē, nu nav jau tā, ka, ja es būšu tieva, brūna, smaidīga, lakotiem nagiem un varēšu daudz ko interesantu pastāstīt, mani kāds mīlēs vairāk vai maksās vairāk. Taču joprojām liekas, ka pašsajūtu tas varētu ļoti manāmi uzlabot.

Bet - ak! - kādu es vakar lobio uzmargoju! Nu, labi, labi - sasautēju pupiņas ar dārzeņiem un cūkgaļu. Bet, ja pieliek no Kaukāza vestās garšvielas un pirms ēšanas uzpilina tkemali, tad sanāk lobio. Un neganti garšīgs, teikšu, kā ir.
Vienlaikus uzdrošinos apgalvot, ka eksperimentāli esmu apgāzusi pieņēmumu, ka kulinārās prasmes kaut cik pozitīvi var ietekmēt sievietes privāto dzīvi. Taču izklaidi tās nodrošina, īpaši brīžos, kad privātā dzīve kādu ārēju faktoru dēļ apsīkusi, tas gan noteikti.

Cirslītis skaidri atceras, kā, uz Gruziju posdamies, paņēma uz darba rakstāmgalda vāļājošos internetbankas kodu karti un izlēma: "Jānoliek, ka nepazūd. Līdzi neņemšu, jo neba nu no kādas Tbilisi internetkafejnīcas dikti gribēsies rēķinus maksāt. Nolikšu gan kādā drošā vietā!"...Te, lūk, arī atmiņu pavediens apraujas, un visi šābrīža minējumi par drošo vietu gan mājās, gan darbā izrādījušies aplami. Bet rēķini jau gaida...

Kā ir - par kodu kartes atjaunošanu arī jāmaksā, tāpat kā par kredītkarti, ja? Man negribas zvanīt uz Parexu, jo noteikti visi viņējie operatori jau mani pazīst un ņirgājas - Eu, Gunča, atkal piezvanījusi tā idiote, kas mūžīgi visu zaudē un aizmirst...

Naksnīga ainava

( Tbilisi naktī )

Pie svētās Nino

( Bodbe )

Pa ceļam uz Kutaisi, bildēts no autobusa loga

( sniegotie kalni )

Rīt 7:48 ir pavasaris. Un persiešu Jaungads. Nou Rūz, jeb Jaunā Diena.

Pavisam jauns gads, pavisam jauna dzīve.
Priekā!

( kalni )

Es esmu pārāk nopietna, vai ne?

Raugi, templim var nebūt jumta vai kādas sienas. Taču sakrālā telpa stāv kā stāvējusi jau gadu tūkstoti.

( Bagrati )

Tās nav drupas, tā ir joprojām funkcionējoša baznīca.

Un, raugi - brīžos, kad tos, kuri mūs mīl, gribas iepriecināt ar savu skaistumu, prātu, humora izjūtu un interesantumu, nāk atskārsme, ka viņus pašu mēs mīlētu arī bez visa tā paša, ka atribūts nav substance, un tā tālāk, ka mīlestība (gandrīz uzrakstīju "mīklestība")ir pati par sevi, ka galu galā Dieva vienīgā saprotamā funkcija ir mīlēt tevi kāds nu tu esi, arī nesmuku, dumju un ņerkšķīgu, un tikai viņam tas nevainojami sanāk, un vienīgais iemesls, kāpēc viņam tas sanāk labāk par visiem citiem, ir tas, ka viņam nav pašam savu nesmukumu, dumības un ņerkšķu, - tāpēc tu, lai kāds arī būdams, nevari jelkādus kompleksus viņa dievišķajā psihē atdzīvināt.
Un līdz ar to - jo stiprāk kāds tevi mīl, jo vairāk kā dievišķa atklājas viņā, kamēr par tevi pašu, piedod, tas neliecina neko, pilnīgi neko.
Bet es esmu iereibusi, neuztveriet mani nopietni.