Kurvjzieža kontemplācijas

Ļoti nāk miegs un ļoti gribas salātus. Avitaminoze, vai?

Domājot par Lieldienām un atgriešanos pie praktizējošās kristietības, apsveru, vai solis šajā virzienā nevarētu būt atturēšanās no vīna Lielajā piektdienā. Sirds dziļumos nojaušu, ka diez vai ar to kristietību sanāks, kā vajadzētu, bet nu vismaz taču kāds iemesls nedzert!

Gelati klosteris, 12.gadsimta Jaunās Atēnas, Bagratīdu dinastijas kapenes, un vispār - Gruzijas sirds ( Gelati ) Lielmocekļu baznīca, ikonostass un relikvārijs ar pusotru tūkstošgadi veciem pīšļiem ( pīšļi ) Skats no Lielmocekļu baznīcas: ( kalns )

( kalnu strauts )

( vijolītes )

( tkemali zied )

Un, nē - nav tiesa, ka ziemeļu pavasarim piemīt īpašs maigums un burvība tā lēnīguma dēļ. Nav tā, nav! Arī dienvidos tik tikko plaukstošie krokusi, vizbuļi un vijolītes kalnos ir tikpat maigi un trausli kā Latvijā, pumpuri koku zaros martā šūpojas tikpat smalki kā visizcilākajās grafikās - gluži tāpat kā mūsu aprīļa vidū, un kad atnācis piektdienas vakars, uz sausā asfalta beidzot čirkst smiltis, puiši izveduši meitenes pastaigāties, vecāku nepieskatīti skolasbērni satupuši parku soliņos ar alus pudelēm rokās. Viss tāpat kā pie mums - tikai pusotru mēnesi agrāk.

Bet zilas debesis šausmīgi gribas. Tā ka vai asinis pa degunu nāk!

Un tagad man ļoti gribas redzēt Gruziju arī vēlā pavasarī - tad, kad viss izplaucis un ziedēšana pilnā sparā - un agrā rudenī, uz vīna ražas laiku. Gribas izbraukāt zaļo Kahetiju, un kalnos pie svaniem gribas. Gori un Upliscikhe nav redzētas, Kazbegi tā arī palicis neiepazīts, Tbilisi pirtis un zemnieku būdiņas kalnos.
Būs. Viss vēl kādreiz būs.

Tagad jāsāk domāt par Turciju, par Egejas jūras krastu.

Gaidu, kad pierims stihija, citādi bail iet ārā.