Jā. Un nekas nemainās. Triljonien un kvadriljoniem dienu aiz loga ir tumsa, aukstums un kaili koki. Un nekas cits. Tā ir nolemtības un bezcerības kvintesence.
Man decembris ir visgrūtākais mēnesis, lai gan vispār ap pusotru mēnesi ap ziemas saulgriežiem. Lai gan šoreiz tieši rudens migla mani traki apdullināja. Ap janvāra vidu nereti jau paliek labāk.
Decembrī es vēl turos uz gada siltajā pusē akumulētajām rezervēm. Bet janvārī beidzot viss ir izpumpēts, un sākas krampjaina agonizēšana līdz marta beigām. Ar gadiem kļūst arvien grūtāk. Ja es neiešu bojā pēkšņā negadījumā, tad noteikti miršu kāda gada pirmajos mēnešos, reiz, kad vecums un/vai slimības man vairs neļaus tam pretoties.
Un pamazām kļūst gaišāks.
Novembra tumsa ir mīksta. Drusku bīstami apdolbījoša, tā kā recepšu trankvilizators, bet kaifīga.
Un decembrī visur ir sveces, gada pārskati, 36 stundu darbadiena un daudz alkohola.
Bet janvāris ir melna milzīga akmens siena, pret kuru katru diennakti liktenis šķaida tev smadzenes.
Protams, tikai tādos janvāros, kad ir sniegs.
Ar gadiem kļūst arvien grūtāk. Ja es neiešu bojā pēkšņā negadījumā, tad noteikti miršu kāda gada pirmajos mēnešos, reiz, kad vecums un/vai slimības man vairs neļaus tam pretoties.