![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vispār man šķiet, ka uz līdzpilsoņu fona man ir samērā maz obsesiju un fetišu, kas pilnīgi noteikti daudz mazāk liecina ko labu par mani nekā ...ko citu par līdzpilsoņiem, piedodiet, ja!
Tomēr vienā dīvainībā esmu spiesta atzīties, kā arī konstatēt, ka ar gadiem tā pieņemas spēkā.
Man ir ļoti svarīgi kalendāri, kuri karājas manā virtuvē un dzīvojamajā istabā.
Varbūt tam ir zināms sakars ar taimkodu, ko mācījos filtrēt, kad tulkoju seriālus.
Pasaule ik gadu, sākot no apmēram septembra, tiek piegānīta ar miljardiem tonnu dažādu kalendāru, BET...
Gandrīz neviens no tiem visos divpadsmit mēnešos nespēj atbilst attiecīgā mēneša noskaņai manī un Universa daļā, kas atbilst Rīgai.
Šogad, kad šķita, ka esmu sameklējusi ideālo Latvijas ainavu kalendāru, izrādījās, ka tur ieliktas septembrī magones. Septembrī, Karl! Magones, bļaģ!
Latvijā septembrī magones, mož, vēl dzeguze kūko, aha, un pirmās zaķskābenes tev nekur nelien laukā?
Nesaprotu cilvēkus, kuriem nav gadalaiku izjūtas, un nekad mūžā negribēšu saprast, lai visi ķerubi un zēravi mani no tā pasargā. Tomēr šie cilvēki (lai viņiem labi sanitāri paliatīvajā aprūpē) nez kādēļ ir tie, kuri vismanīgāk raujas pie kalendāru taisīšanas.
Šobrīd esmu iegādājusies vienu (virtuvei), kur ir redzams, pieņemsim, ka mākslīgi izplaucēts, ķiršu zars janvārī, narcises martā (cerēsim, ka uz palodzes) un peonijas maijā (OK, ir dažas ļoti agrīnas šķirnes, un daži ļoti silti pavasari, reizi 50 gados , bet ir).
Visi pārējie bija dizāsters. Pat, ja attiecīgo kalendāra mēnesi simbolizēja cilvēks vai dzīvnieks (man nepatīk personificējamas radības kalendāru bildēs), viņš/viņa izskatījās pēc pavisam citā mēnesī bildēta un pavisam cita mēnesī dzimuša un pavisam citu mēnesi personificējoša personāža.
Kā jūs ar to sadzīvojat?
Tomēr vienā dīvainībā esmu spiesta atzīties, kā arī konstatēt, ka ar gadiem tā pieņemas spēkā.
Man ir ļoti svarīgi kalendāri, kuri karājas manā virtuvē un dzīvojamajā istabā.
Varbūt tam ir zināms sakars ar taimkodu, ko mācījos filtrēt, kad tulkoju seriālus.
Pasaule ik gadu, sākot no apmēram septembra, tiek piegānīta ar miljardiem tonnu dažādu kalendāru, BET...
Gandrīz neviens no tiem visos divpadsmit mēnešos nespēj atbilst attiecīgā mēneša noskaņai manī un Universa daļā, kas atbilst Rīgai.
Šogad, kad šķita, ka esmu sameklējusi ideālo Latvijas ainavu kalendāru, izrādījās, ka tur ieliktas septembrī magones. Septembrī, Karl! Magones, bļaģ!
Latvijā septembrī magones, mož, vēl dzeguze kūko, aha, un pirmās zaķskābenes tev nekur nelien laukā?
Nesaprotu cilvēkus, kuriem nav gadalaiku izjūtas, un nekad mūžā negribēšu saprast, lai visi ķerubi un zēravi mani no tā pasargā. Tomēr šie cilvēki (lai viņiem labi sanitāri paliatīvajā aprūpē) nez kādēļ ir tie, kuri vismanīgāk raujas pie kalendāru taisīšanas.
Šobrīd esmu iegādājusies vienu (virtuvei), kur ir redzams, pieņemsim, ka mākslīgi izplaucēts, ķiršu zars janvārī, narcises martā (cerēsim, ka uz palodzes) un peonijas maijā (OK, ir dažas ļoti agrīnas šķirnes, un daži ļoti silti pavasari, reizi 50 gados , bet ir).
Visi pārējie bija dizāsters. Pat, ja attiecīgo kalendāra mēnesi simbolizēja cilvēks vai dzīvnieks (man nepatīk personificējamas radības kalendāru bildēs), viņš/viņa izskatījās pēc pavisam citā mēnesī bildēta un pavisam cita mēnesī dzimuša un pavisam citu mēnesi personificējoša personāža.
Kā jūs ar to sadzīvojat?
Bet sāpi saprotu. ikurāt tālab izvairos no ainavu kalentāriem, jo...