Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Mani vienīgie divi iespējamie eksistences režīmi:
a) pilnīgs Oblomovs, ja pat ne dārzenis - uzņemu skābekli, izdalu CO2, jūtu mirkļus kā mūžībā krītam un nekustinu nevienu ekstremitāti;
b) histēriska kāmīša ritenis, aizelsusies brāžos no viena pasākuma uz otru, visur ietraucos pēdējā mirklī, vai desmit minūtes pēc sākuma, naktīs klabinu tekstus, dedlainam svilinot pakausi, uz dažām stundām saļimstu gultā (vai uz citas horizontālas virsmas), tad lecu augšā, atgriežos pie neizslēgta datora un turpinu, līdz vienā mirklī sastingstu prokrastinācijā, žēli murminādama: tonevarpaspēttonekādinevarpaspēt...
  • Kad tad Tu neesi paspējusi!
  • man vajadzēja divreiz pārbaudīt, ka to tiešām neesmu rakstījusi es
  • man ir tieši tāpat
  • a baudīt dzīvi?
  • normāli, no b uz a un no a uz b - voobšem, viss Tev, mīļā, kā pie cilvēkiem.
  • Man ir tāpat, man ir tāpat. Un, protams, ciešu no tā.
  • Same shit here. Es vispār izpildos jo labāk, jo spiedīgāki apstākļi.
  • jā, bet tas vēl ir salīdzinoši produktīvajos dzīves periodos.
    • Mani Oblomova periodi mēdz būt ļoti gari.
      • tas ir normāli un pareizi, īpaši radošiem cilvēkiem. prokrastinācija ir netikums un slikts ieradums, bet arī laiks, kurš smadzenēm vajadzīgs, lai sagremotu kompleksu informāciju. vismaz tā manās daudzajās pērn un aizpērn lasītajās grāmatās par mācīšanos bija rakstīts. e.g., šitajā, how we learn (B.Carey)
Powered by Sviesta Ciba