Kurvjzieža kontemplācijas

Mani vienīgie divi iespējamie eksistences režīmi:
a) pilnīgs Oblomovs, ja pat ne dārzenis - uzņemu skābekli, izdalu CO2, jūtu mirkļus kā mūžībā krītam un nekustinu nevienu ekstremitāti;
b) histēriska kāmīša ritenis, aizelsusies brāžos no viena pasākuma uz otru, visur ietraucos pēdējā mirklī, vai desmit minūtes pēc sākuma, naktīs klabinu tekstus, dedlainam svilinot pakausi, uz dažām stundām saļimstu gultā (vai uz citas horizontālas virsmas), tad lecu augšā, atgriežos pie neizslēgta datora un turpinu, līdz vienā mirklī sastingstu prokrastinācijā, žēli murminādama: tonevarpaspēttonekādinevarpaspēt...