Nu, es atceros, ka skolā biju viena no ārkārtīgi retajām, kas izlasīja, pie tam ar milzīgu aizrautību. Ļoti patika. Bet vai šodien spētu to lasīt - nezinu.
Es arī skolas laikā izlasīju, turklāt sāku lasīt ar milzu pretestību (jo visi taču zināja, ka tas ir kaut kas šausmīgs) un lasīšanas gaitā aptvēru, ka visnotaļ cienīgs romāns. Tāds pamatīgs kā labi uzcelta māja.:)
Vienlaikus atzīstos nesaprotam dažu cibiņu jūsmu par Deglava "Rīgu", kuru izlasīju ar zināmu piespiešanos, tāpēc, ka "tas ir jāzina", un tas nu gan bija kā silta šņabja glāzi lēniem malciņiem...
Jā, tieši tā. Turklāt arī dažubrīd, kad autors aizraujas ar vēsturisko hroniku pārstāstu, viņš krīt galējībā un iegāž kaut kādu blīvu avīžu ziņu blāķi.
man mērnieku laiki bija daudz lielākas zobu sāpes kā zaļa zeme. No otras pat atceros sacerējumam paredzēto citāta daļu:"kur ir tā apsolītā zaļā zeme?! Apkārt tikai māli.." Vai kaut ka tamlīdzīgi:)
Man patika arī "Mērnieku laiki" (un patīk joprojām). No ZZ konkrētus citātus neatceros, bet visādas pamācošas ainiņas (piemēram, kā piiemīlīgā Liene laulībā ar Sveķāmuru kļūst par tipisko nešpetno babuli) vēl šobaltdien stāv acu priekšā.:)
Zaļo zemi skolā lasīt nevajadzēja, bet vajadzēja Mērnieku laikus, kas bija viens bezgalīgi garlaicīgs gabals (nekādi nespēju pieslēgties liela daļas 19.gs. literatūras morālajām problēmām un dilemmām). Varbūt jāizlasa tagad, bet tā liels paldies skolotājai, kura baroja mūs ar visādiem Einfeda Večiem u.tml. pusaudzim sagremojamākām lietām.
Man tas gabals nelikās visai interesants, izņemot pagasta priekšvēlēšanu cīņas un Brīviņa performanci ar kamanām. Plus vēl tā "obligātums", ko jūtīgākas personas nodēvētu par "garlaicīga sūda stampāšanu rīklē", ko es gan nemūžam neteiktu, bet tās personas, tās personas pateiktu gan!
es tolaik visas grāmatas riju kā meža zemenes, bet man no Zaļās zemes ir 2 traumas, pirmā, kad cūka apēda bērnu, un otrā par Sveķāmuru, kurš bija atbaidošs vecis.
Man patika tīri labi līdz brīdim, kad vēl līdz galam neizlasījusi (jo to vienā piegājienā tomēr varētu būt pagrūti) aizvēru grāmatu un vairs nevarēju atrast, kur paliku - kur vien neatšķīru, viss šķita jau lasīts
Viņš praktizēja tādu žanru, kā "dabas apraksts" - ilgi un pamatīgi, un viņam nebija redaktora, kas liktu to visu izgriezt nafig laukā. Varbūt dabas apraksti ir interesanti ārzemniekiem, vai cilvēkiem, kam slinkums paskatīties ārā pa logu, bet pārējiem tā kā gribētos lasīt stāstu par notikumiem.
Es ar piekrītu par to dabas aprakstu, tā pati nelaime, kas Straumēnos. Mani nekad nav aizrāvušas grāmatā tās vietas, kur apraksta vietu/dabu/laikapstākļus. (lasu šķērsām pāri). Līdz ar to abas šīs grāmatas prakstiski tika pārlasītas "šķērsām pāri"
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vienlaikus atzīstos nesaprotam dažu cibiņu jūsmu par Deglava "Rīgu", kuru izlasīju ar zināmu piespiešanos, tāpēc, ka "tas ir jāzina", un tas nu gan bija kā silta šņabja glāzi lēniem malciņiem...
Plus, man tā bija jālasa tad, kad es gribēju lasīt Vonnegūtu un es jutu atšķirību un niknojos. :D
No otras pat atceros sacerējumam paredzēto citāta daļu:"kur ir tā apsolītā zaļā zeme?! Apkārt tikai māli.." Vai kaut ka tamlīdzīgi:)
tā mana lat.val.gramata nr.1 ir Straumēni.
Mani nekad nav aizrāvušas grāmatā tās vietas, kur apraksta vietu/dabu/laikapstākļus. (lasu šķērsām pāri).
Līdz ar to abas šīs grāmatas prakstiski tika pārlasītas "šķērsām pāri"