No pieredzes ir jēga tikai tad, ja tā ir konvertējama. Piemēram, ja tu atceries savus pusaudža gadus, savas personiskās un vienaudžu tālaika izjūtas, tev vienlaikus tās jāspēj atpazīt mūsdienu pusaudžu valodas un uzvedības kodos. Pretējā gadījumā tu varēsi tikai senili klukstēt par "kad mēs augām, tā gan nebija" un tikpat labi būtu varējis jau piedzimt trīsdesmit-, četrdesmit-, vai simtgadīgs.
Tikai var arī sanākt, kā man personīgi nereti sanāk - dažs brīdis tiek pavadīts nepatikā nevis pret tagadnes tīņiem (viņi liekas tādi mīlīgi panaivi), bet pret sevi pašu un saviem līdzcilvēkiem pagātnē. Visi šodien runā, ka rakņāties pagātnē esot priekš "lūzeriem" :) Tā ka nezinu.
Stulbi mēs bijām, tas ir skaidrs. Starp citu, priecājos, ka internets vēl nebija tā izplatījies toreiz. :)