Ej nu sazini - es pieņemu, ka kritiski un autonomi domājošo īpatsvars sabiedrībā varētu būt līdzīgs. Savukārt, tā kā garīdznieku bija proporcionāli vairāk nekā šodien psihoterapeitu un, iespējams, tāpēc starp tiem bija proporcionāli mazāk ambiciozu harismātiķu. Taču varbūt es kļūdos.
Štrunts par kritiski domājošiem, stāsts ir par to, ka gājiens uz bazīcu un, galvenais, patiesa grēksūdze bija nevis vienkārši obligāti, bet tas bija jau no bērna kājas ieaudzināts, ka savādāk nemaz nav iespējams.
Pat it kā pilnīgi pofigistiskajiem dzenbudistiem ir tāds kauna traips, ka kaut kurš tur imperators kurā tur gadsimtā(vainīgs, neglabāju galvā precīzos gadaskaitļus un uzvārdus principā), lai nodrošinātu impērijas vienotību, pasludināja dzenbudismu par oficiālo reliģiju(proti, ikvienam pavalstniekam obligāti bija jābūt pierakstītam kādam konkrētam..hmmm...nosauksim to par templi, jāatrādās tur vismaz reizi nedēļā un jāsniedz kas ļoti līdzīgs grēksūdzei, tajā skaitā, protams, jāziņo par ne ļoti varai uzticamiem kaimiņiem.
Televīzijas un radio ta nebija, baznīca bija vienīgais kanāls, kas varēja nodarboties ar masveida propogandu un tieši tālab monarhi bija vairāk atkarīgi no baznīcas, nekā baznīcas no monarhiem.
Ahā. Proti, tas vairāk bija retorisks jautājums, kas neprasa atbildi.
Interesantas apstākļu sagadīšanās rezultātā tieši šovakar sanāca alu dzert ar vienu psihoterapeitu. Tāda vara pār cilvēku prātiem, kāda bija baznīcai plaukuma brīžos, viņiem nebūs nekad un nav arī pat šobrīd.
Kā pati domā, no kurienes ta ir saglabājusies tradīcija, ka katoļu baznīcā izdzirdēsi sprediķi par vienu un to pašu tēmu +/- vienā noskaņā, lai kurā arī valstī neatrastos, proti, pilnīgi centralizēts ziņu kanāls?:))
biktstēvi bija par velti un tātad attiecās uz visiem sabiedrības slāņiem, turklāt viņu apmeklēšana bija bezmaz obligāta visiem. psihoterapeiti tomēr tikai sabiedrības daļai pieejami, un no šīs daļas vēl maza daļa izvēlas par viņiem interesēties (ciba ir izņēmums).
Vispār jau viņiem bija jāsekmē grēku nožēla un atgriešanās, dvēseles miera gūšana, un tā.
Es neskaidri atceros, ka kādā 17.gadsimta romānā (iespējams, Lesāža "Klibajā velnā") ir epizode, kur augstdzimusi dāma vēlas nomainīt biktstēvu, jo pilsētā ieradies viens sasodīti trendīgs padre, pie kura visas iet. Un tad nu viņai jāizdomā, kā to pēc iespējas delikātāk izdarīt.
Pagapaga. Praktiski viņiem bija par uzklausītajiem grēkiem bija noteikt konkrētu grēku izpirkšanas veidu. Tas varēja būt arī "un tagad tu sevi ar pātagu šaustīsi katru dienu un grēksūdzē arī katru dienu nāksi".
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Taču varbūt es kļūdos.
Pat it kā pilnīgi pofigistiskajiem dzenbudistiem ir tāds kauna traips, ka kaut kurš tur imperators kurā tur gadsimtā(vainīgs, neglabāju galvā precīzos gadaskaitļus un uzvārdus principā), lai nodrošinātu impērijas vienotību, pasludināja dzenbudismu par oficiālo reliģiju(proti, ikvienam pavalstniekam obligāti bija jābūt pierakstītam kādam konkrētam..hmmm...nosauksim to par templi, jāatrādās tur vismaz reizi nedēļā un jāsniedz kas ļoti līdzīgs grēksūdzei, tajā skaitā, protams, jāziņo par ne ļoti varai uzticamiem kaimiņiem.
Interesantas apstākļu sagadīšanās rezultātā tieši šovakar sanāca alu dzert ar vienu psihoterapeitu. Tāda vara pār cilvēku prātiem, kāda bija baznīcai plaukuma brīžos, viņiem nebūs nekad un nav arī pat šobrīd.
Es neskaidri atceros, ka kādā 17.gadsimta romānā (iespējams, Lesāža "Klibajā velnā") ir epizode, kur augstdzimusi dāma vēlas nomainīt biktstēvu, jo pilsētā ieradies viens sasodīti trendīgs padre, pie kura visas iet. Un tad nu viņai jāizdomā, kā to pēc iespējas delikātāk izdarīt.