Ko gan nez tās jaukās, bet padumjās mācības par bērniņiem, kuri preeksistencē izvēlas savus vecākus, vēsta par ģenētiskā mantojuma izvēlēšanos? Diezgan labi varu iztēloties kādu nosacīto pirmspieredzes subjektu "Es", izvēlamies, piemēram, mana tēva mākslinieciskos un mātes filoloģiskos talantus, vecvecmāmiņas garos, biezos, nekad nenosimojošos matus, vecmāmiņas līdz pat nāves stundai slaido vidukli un milzīgās darbaspējas.
Tā vietā, izrādās, esmu no visām paaudzēm rūpīgi salasījusi tikai visādas nevajadzīgas figņas: trauslus zobus, platus kaulus, agrīnu sirmumu, nemitīgu cīņu ar lieko svaru un pilnīgu talanta trūkumu jebkurā jomā, izņemot čīkstēšanu.
Piedodiet, tas nevarēja būt mans lēmums.
Tā vietā, izrādās, esmu no visām paaudzēm rūpīgi salasījusi tikai visādas nevajadzīgas figņas: trauslus zobus, platus kaulus, agrīnu sirmumu, nemitīgu cīņu ar lieko svaru un pilnīgu talanta trūkumu jebkurā jomā, izņemot čīkstēšanu.
Piedodiet, tas nevarēja būt mans lēmums.
Es arī par šito šad tad lauzu galvu.
Daudz vienkāršāk man šķiet pieņemt nejaušības un nosacīti brīvo cēloņu pastāvēšanu, vai arī sistēmas pašregulējošo dabu, kuras dēļ gēni miksējas tā, kā tie miksējas.
man no abiem vecākiem iedzimušas visbrīnišķīgākās īpašības, visādas spējas un talanti, bet komplektā ar pilnīgu nespēju to visu realizēt kaut vai elementāru ambīciju trūkuma dēļ un nemācēšanu domāt ilgtermiņā - turklāt no abiem un vēl lielākā mērā
bet paldies, mammu, par raženo krūtežu un, tēti, par garajām kājām - būtu man ieaudzināti zemāki morālie standarti, kazi, liktu lietā, bet par lieko svaru un bezgaumīgu ģērbšanos jau atbildu es pati :)