Decembrī ziema ir kā laišanās lejup no milzīga slidkalniņa, turklāt pamatīgā žvingulī esot. Spiedzīgi trokšņi, zibšņi, histēriska jautrība un tumsa, tumsa, arvien dziļāka tumsa. Lūk, un tad tas viss ir pagājis, ir janvāra apmēram vidus, un tu saproti, ka vēl neskaitāmas vājprātīgi smagas dienas būs jārāpjas no tās bedres laukā. Līdz marta beigām, ja paveiksies, ja nē - tad līdz aprīļa pusei... vai nāvei, kā nu sanāks. Sastingušiem pirkstiem, sazilējušām lūpām, jārāpjas caur melnajiem, melnajiem rītiem, melnajām, melnajām pēcpusdienām, ledainam vējam triecoties sejā un plēšot asinsvadus...
Man šķiet, ka tas viss ir dikti fizioloģiski - no mūsdienu pretdabiskā ritma, kad cilvēks ziemā ceļas divas - trīs stundas pirms saullēkta, strādā un streso vēl stundas trīs četras pēc saulrieta, un pēc tam tup gaišā istabā un skatās monitorā vai televizorā līdz pusnaktij. Resp., visu laiku ir kaut kāds nesaprotams gaismas/tumsas režīms, virsnieres jūk prātā, visi melatonīna un seratonīna izstrādes principi nobrūk, nu un tu, cilvēks, paliec par tādu pelnu čupiņu.