Decembrī ziema ir kā laišanās lejup no milzīga slidkalniņa, turklāt pamatīgā žvingulī esot. Spiedzīgi trokšņi, zibšņi, histēriska jautrība un tumsa, tumsa, arvien dziļāka tumsa. Lūk, un tad tas viss ir pagājis, ir janvāra apmēram vidus, un tu saproti, ka vēl neskaitāmas vājprātīgi smagas dienas būs jārāpjas no tās bedres laukā. Līdz marta beigām, ja paveiksies, ja nē - tad līdz aprīļa pusei... vai nāvei, kā nu sanāks. Sastingušiem pirkstiem, sazilējušām lūpām, jārāpjas caur melnajiem, melnajiem rītiem, melnajām, melnajām pēcpusdienām, ledainam vējam triecoties sejā un plēšot asinsvadus...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
pikaczuprofesors Zunda, kurš citādi īpaši mīļš nebija, man palicis prātā ar to, ka patiesi tēvišķas rūpes par studentiem izrādīja liekot ieslēgt visas gaismas un nesēdēt tumsā, jo tas nav veselīgi. Viņš pat zināja teikt cik tur luksus vajag, lai organisms funkcionētu pareizi.- kriiJā, tā varētu būt. Man gan šķiet, ka liela nelaime ir arī dabiskā tumsas/gaismas ritma nojaukšana.