Kurvjzieža kontemplācijas

krii

16.12.12 22:53

Decembrī ziema ir kā laišanās lejup no milzīga slidkalniņa, turklāt pamatīgā žvingulī esot. Spiedzīgi trokšņi, zibšņi, histēriska jautrība un tumsa, tumsa, arvien dziļāka tumsa. Lūk, un tad tas viss ir pagājis, ir janvāra apmēram vidus, un tu saproti, ka vēl neskaitāmas vājprātīgi smagas dienas būs jārāpjas no tās bedres laukā. Līdz marta beigām, ja paveiksies, ja nē - tad līdz aprīļa pusei... vai nāvei, kā nu sanāks. Sastingušiem pirkstiem, sazilējušām lūpām, jārāpjas caur melnajiem, melnajiem rītiem, melnajām, melnajām pēcpusdienām, ledainam vējam triecoties sejā un plēšot asinsvadus...

• 8 raksta
• ir doma

• blond

  16.12.12 23:07

  

  Tā tas ir. Man vienmēr ir bijis diezgan viegli caur visu to novembri un decembri, bet, tieši kā tu saki, janvāra vidū sākas sūdi. kādreiz, kad varējām to atļauties, braucām uz siltajām zemēm tieši janvārī un atgriešanās, otrā ziema, bija pilnīgi nepanesamas. tad nolēmu, ka turpmāk jābrauc februārī, bet dzīve tā iegrozījās, ka nevar braukt vispār.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    16.12.12 23:40

    

    Jā, ja aizbraukts kaut kur, tad pēc atgriešanās ir dubultsmagi.
    
    Man šķiet, ka tas viss ir dikti fizioloģiski - no mūsdienu pretdabiskā ritma, kad cilvēks ziemā ceļas divas - trīs stundas pirms saullēkta, strādā un streso vēl stundas trīs četras pēc saulrieta, un pēc tam tup gaišā istabā un skatās monitorā vai televizorā līdz pusnaktij. Resp., visu laiku ir kaut kāds nesaprotams gaismas/tumsas režīms, virsnieres jūk prātā, visi melatonīna un seratonīna izstrādes principi nobrūk, nu un tu, cilvēks, paliec par tādu pelnu čupiņu.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais