Decembrī ziema ir kā laišanās lejup no milzīga slidkalniņa, turklāt pamatīgā žvingulī esot. Spiedzīgi trokšņi, zibšņi, histēriska jautrība un tumsa, tumsa, arvien dziļāka tumsa. Lūk, un tad tas viss ir pagājis, ir janvāra apmēram vidus, un tu saproti, ka vēl neskaitāmas vājprātīgi smagas dienas būs jārāpjas no tās bedres laukā. Līdz marta beigām, ja paveiksies, ja nē - tad līdz aprīļa pusei... vai nāvei, kā nu sanāks. Sastingušiem pirkstiem, sazilējušām lūpām, jārāpjas caur melnajiem, melnajiem rītiem, melnajām, melnajām pēcpusdienām, ledainam vējam triecoties sejā un plēšot asinsvadus...
- novatik šausmīgi uzrakstīji, ka neticu, ka ir tik šausmīgi:)
- kriiLielākoties ir tik un vēl šausmīgāk. Pavisam nopietni.