![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ar visu to, ka man mājās nav funkcionējoša televizora, un ka ļoti reti ikdienas gaitā mēdzu paskatīties uz vides reklāmām, Rīgas ielās saplaukušais prolaifistu terors ir sasniedzis arī manu apziņu. Es ticu, ka tie cilvēki nav ļauni. Es ticu, ka daļa viņu ir pārliecināti, ka cīnās par Taisnu Lietu, bet otra daļa - tik ļoti aizņemta ar sava politiskā kapitāla vairošanu, ka sen jau izgājuši hiperracionalizētā cinisma orbītā, tālu viņpus laba un ļauna. Un tāpēc viņi nekad neiedomāsies, cik vājprātīgu emocionālo vardarbību viņi šobrīd piekopj pret sievietēm, kuras ir izvēlējušās izdarīt abortu vai pašlaik spiestas to izvēlēties. Bet, ja viņi par to iedomājas, un tas ir apzināts solis, es atriebīgi ļaunprātīgi ceru, ka viņi paši reiz tiks tikpat sāpīgi ievainoti.
Es pati nekad neesmu nonākusi šīs baisās izvēles priekšā, citādi - skaidri zinu, nekādi neuzdrošinātos par to rakstīt. Taču, ja jau reiz daba ir iekārtojusi tā, ka negribēta grūtniecība var skart tikai sievietes ķermeni, tādējādi noliekot viņu neizdevīgā situācijā gan pašas kļūdas, gan vīrieša, ārsta vai farmācijas uzņēmuma kļūdas gadījumā, cik necilvēcīgam jābūt kādam, kurš uzdrošinās viņu nosodīt par to, ka viņa šo kļūdu ir izpirkusi ar fiziskām un morālām ciešanām? Cik paštaisnam jābūt akmeņa metējam, kuram vai nu laimējies piedzimt privileģētā dzimuma ķermenī, vai arī laimīgi jau pārdzīvot šaubu un nedrošības pilnos reproduktīvā vecuma gadus, vai arī - jā, iespējams, pašai pietiekami veiksmīgi iekārtot savu dzīvi tā, lai jebkura grūtniecība būtu gribēta un apsveicama.
Es nezinu, kurš par to visu maksā, es līdz galam nesaprotu, kam ir izdevīgi, bet mani pārņem riebums par tagadni un bailes no nākotnes. Es negribu dzīvot valstī, kur sieviete tiek šaustīta par savām privātajām izvēlēm - nevis no baznīcas kanceles, nē, uz ielu stūriem un pašas dzīvoklī, TV reklāmu pauzēs. Arī tad negribētu, kad pašai vairs nekādas grūtniecības - ne gribētas, ne negribētas nebūs iespējamas.
Jo sieviete NAV līdzeklis bērnu radīšanai. Sieviete NAV līdzeklis.
Es pati nekad neesmu nonākusi šīs baisās izvēles priekšā, citādi - skaidri zinu, nekādi neuzdrošinātos par to rakstīt. Taču, ja jau reiz daba ir iekārtojusi tā, ka negribēta grūtniecība var skart tikai sievietes ķermeni, tādējādi noliekot viņu neizdevīgā situācijā gan pašas kļūdas, gan vīrieša, ārsta vai farmācijas uzņēmuma kļūdas gadījumā, cik necilvēcīgam jābūt kādam, kurš uzdrošinās viņu nosodīt par to, ka viņa šo kļūdu ir izpirkusi ar fiziskām un morālām ciešanām? Cik paštaisnam jābūt akmeņa metējam, kuram vai nu laimējies piedzimt privileģētā dzimuma ķermenī, vai arī laimīgi jau pārdzīvot šaubu un nedrošības pilnos reproduktīvā vecuma gadus, vai arī - jā, iespējams, pašai pietiekami veiksmīgi iekārtot savu dzīvi tā, lai jebkura grūtniecība būtu gribēta un apsveicama.
Es nezinu, kurš par to visu maksā, es līdz galam nesaprotu, kam ir izdevīgi, bet mani pārņem riebums par tagadni un bailes no nākotnes. Es negribu dzīvot valstī, kur sieviete tiek šaustīta par savām privātajām izvēlēm - nevis no baznīcas kanceles, nē, uz ielu stūriem un pašas dzīvoklī, TV reklāmu pauzēs. Arī tad negribētu, kad pašai vairs nekādas grūtniecības - ne gribētas, ne negribētas nebūs iespējamas.
Jo sieviete NAV līdzeklis bērnu radīšanai. Sieviete NAV līdzeklis.
Kaut gan es vienmēr aizstāvēšu arī (un galvenokārt!) sievietes tiesības nenosodīti izvēlēties neturpināt grūtniecību un nepiedzīvot dzemdības, lai radītu bērnu kādam citam, tomēr viņai ir jāapzinās, ka sāda iespēja ir.
(Es gan pati nezinu, vai jelkad uz ko tik emocionāli sāpīgu piekristu, bet mazums....).
jeb citiem vārdiem sakot, Tas, ko Tu dēvē par savu zināšanu ir diezgan aplami - jo šajā gadījumā runa nav par privātajām pārliecībām (es vispār, piemēram, zinu, ka bērnus iepūš citplanētieši no Sietiņa zvaigznāja...), bet gan par kaut kādiem formulējumiem, par ko ļaudis (tie, kuru spriedumi balstās kkādā pētījumu statistikā, nevis idiosinkrātiskā izjūtā, emocijās) ir vienojušies, lai vispār būtu iespējms domāt un runāt par šiem jautājumiem, risināt tos. Jaukt visu kopā, patvaļīgi mainīt nozīmes (cilvēks, bērns, slepkavība u.t.t.) ir vienkārši necienīgi pret diskusiju.
tagad, kad medicīna un zinātne var radīt apstākļus, ka arī 22 nedēļās priekšlaicīgi dzimis bērniņš var tikt attīstīts ārpus dzemdes apstākļos, ir aktualizējis diskusijas. Diskusijas, kuru ietvaros - for the sake of argument, lai izsekotu konsekvencēm etc. - tiek apskatīta arī pirmsdzimšanas vecuma augļa aborts vai medicīniska slepkavība īsi pēc dzimšanas. tikai par to, cssst, ārpus ārstu aprindām stāstīt nedrīkst, jo ļaudis neatšķir diskusiju no personiskas pārliecības, situāciju teorētiskas modelēšanas no privātās dzīves realitātes.
Protams, aborta traumatiskums nav jāslēpj, taču tas ir pavisam cits stāsts.