Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Ar visu to, ka man mājās nav funkcionējoša televizora, un ka ļoti reti ikdienas gaitā mēdzu paskatīties uz vides reklāmām, Rīgas ielās saplaukušais prolaifistu terors ir sasniedzis arī manu apziņu. Es ticu, ka tie cilvēki nav ļauni. Es ticu, ka daļa viņu ir pārliecināti, ka cīnās par Taisnu Lietu, bet otra daļa - tik ļoti aizņemta ar sava politiskā kapitāla vairošanu, ka sen jau izgājuši hiperracionalizētā cinisma orbītā, tālu viņpus laba un ļauna. Un tāpēc viņi nekad neiedomāsies, cik vājprātīgu emocionālo vardarbību viņi šobrīd piekopj pret sievietēm, kuras ir izvēlējušās izdarīt abortu vai pašlaik spiestas to izvēlēties. Bet, ja viņi par to iedomājas, un tas ir apzināts solis, es atriebīgi ļaunprātīgi ceru, ka viņi paši reiz tiks tikpat sāpīgi ievainoti.
Es pati nekad neesmu nonākusi šīs baisās izvēles priekšā, citādi - skaidri zinu, nekādi neuzdrošinātos par to rakstīt. Taču, ja jau reiz daba ir iekārtojusi tā, ka negribēta grūtniecība var skart tikai sievietes ķermeni, tādējādi noliekot viņu neizdevīgā situācijā gan pašas kļūdas, gan vīrieša, ārsta vai farmācijas uzņēmuma kļūdas gadījumā, cik necilvēcīgam jābūt kādam, kurš uzdrošinās viņu nosodīt par to, ka viņa šo kļūdu ir izpirkusi ar fiziskām un morālām ciešanām? Cik paštaisnam jābūt akmeņa metējam, kuram vai nu laimējies piedzimt privileģētā dzimuma ķermenī, vai arī laimīgi jau pārdzīvot šaubu un nedrošības pilnos reproduktīvā vecuma gadus, vai arī - jā, iespējams, pašai pietiekami veiksmīgi iekārtot savu dzīvi tā, lai jebkura grūtniecība būtu gribēta un apsveicama.
Es nezinu, kurš par to visu maksā, es līdz galam nesaprotu, kam ir izdevīgi, bet mani pārņem riebums par tagadni un bailes no nākotnes. Es negribu dzīvot valstī, kur sieviete tiek šaustīta par savām privātajām izvēlēm - nevis no baznīcas kanceles, nē, uz ielu stūriem un pašas dzīvoklī, TV reklāmu pauzēs. Arī tad negribētu, kad pašai vairs nekādas grūtniecības - ne gribētas, ne negribētas nebūs iespējamas.
Jo sieviete NAV līdzeklis bērnu radīšanai. Sieviete NAV līdzeklis.
  • Baidos, ka konsekvence būtu arī asins un orgānu donorēšana kā piespiedu pasākums.
    • vai, ja mums galējibas tīk, zīdaiņu legāla slepkavošana. galu galā, kāpēc dzīvības sākuma brīdis ir noteiktas embrija/augļa 12 nedēļas, var taču par tādu uzskatīt, teiksim, viena gada vecumu. līdz gadam māte ar savu atvasi var rikoties pēc ieskatiem.
      • vo vo, kādreiz taču arī zīdaini neuzskatīja par pilnvērtīgu cilvēku
      • savulaik 12 nedēļas tika izvēlētas, ņemot sāpju jušanu (ciešanas) kā kritēriju jeb nervu sistēmas attīstības procesu.
        tagad, kad medicīna un zinātne var radīt apstākļus, ka arī 22 nedēļās priekšlaicīgi dzimis bērniņš var tikt attīstīts ārpus dzemdes apstākļos, ir aktualizējis diskusijas. Diskusijas, kuru ietvaros - for the sake of argument, lai izsekotu konsekvencēm etc. - tiek apskatīta arī pirmsdzimšanas vecuma augļa aborts vai medicīniska slepkavība īsi pēc dzimšanas. tikai par to, cssst, ārpus ārstu aprindām stāstīt nedrīkst, jo ļaudis neatšķir diskusiju no personiskas pārliecības, situāciju teorētiskas modelēšanas no privātās dzīves realitātes.
Powered by Sviesta Ciba