No vienas puses, man tie daži simti latu šobrīd ir ļoti vajadzīgi. No otras - kārdinājums uzsviest atlūgumu un aizcirst durvis ir tik neprātīgi vilinošs, ka rokas trīc.
O, jā! Sajūta pazīstama. Un gribas tās durvis aizcirst tā, ka viņiem lustra uz galvas uzgāžas ar visiem griestiem. Bet varbūt vēl pagaidi? Rīt arī būs diena.
O, es esmu vienreiz šādi aizgājusi. Mirkļa dusmu smacēta. Un tas nekas, ka vēlāk noželoju:) To atsvēra tā mirkļa izjūtas, kad varēju indīgi smaidot pateikt visu, ko domāju un pārspīlēti lēnam un klusiņam aiz sevis aizvērt durvis.
nē:) Man ir viena dīvaina rakstura iezīme - jo dusmīgāka esmu, jo savaldīgāka kļūstu. Manī ieslēdzās stindzinošs miers. Par sīkumiem varu uzsprāgt un psihot.
ja vien tu zini, ka tie daži simti lati ir tā vērti. pa īstam esmu aizgājusi , durvis aizcērtot. un esmu vienmēr bijusi apmierināta ar tādu rīcību - jo sapratu , ka tā varu, un sapratu, ka nauda nav tā vērta.
durvis cirtusi neesmu, bet esmu apraudājusies par to, ka nevaru paspēt LU vēsturnieku maģistriem izlasīt grāmatu, kuru patiešām gribētu (Brodēla "Kas ir Francija") un izlēmusi, ka iešu prom no darba, lai varu mierīgi mācīties :) Man gan bija 70 latu "teicamnieku" stipendija - mēnešbiļetei un zeķubiksem ne no viena nebija jādiņģē. Toreiz tas bija ekstravagants gājiens, bet vēlāk to nenožēloju.
Pilnīgi piekrītu, ka starp darbu un mācībām vienmēr ir jāizvēlas mācības! Mani ikreiz pārņem mokpilns izmisums par dzīvi sapisto un velto, kad apzinos visas garām palaistās iespējas, kad darbs aprijis mācībām veltāmo laiku un enerģiju.
Vienreiz es uzsviedu atlūgumu un aizgāju, un dabūju piecreiz labāku darbu jau pēc pāris nedēļām. Otrreiz es nobremzēju šo vēlmi, jo Puce mani apturēja. Pēc laiciņa atlaida stulbo priekšnieci un tagad es jūtos kā tāda sena, lietderīga mēbele :) viss labi, viss kārtībā, bet nekā jauna un satraucoša :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Bet varbūt vēl pagaidi? Rīt arī būs diena.
Man ir viena dīvaina rakstura iezīme - jo dusmīgāka esmu, jo savaldīgāka kļūstu. Manī ieslēdzās stindzinošs miers.
Par sīkumiem varu uzsprāgt un psihot.
pa īstam esmu aizgājusi , durvis aizcērtot.
un esmu vienmēr bijusi apmierināta ar tādu rīcību - jo sapratu , ka tā varu, un sapratu, ka nauda nav tā vērta.
bet, nu, tam visam jābūt samērīgi.
Otrreiz es nobremzēju šo vēlmi, jo Puce mani apturēja. Pēc laiciņa atlaida stulbo priekšnieci un tagad es jūtos kā tāda sena, lietderīga mēbele :) viss labi, viss kārtībā, bet nekā jauna un satraucoša :)