| |
[Apr. 30th, 2023|11:39 pm] |
TL;DR, tikai garš pātars par Trīra filmu festivālu un manām domām.
Patīkami, ka pirms katras filmas bija ievadlekcija. Es biju uz trim filmām, vienu no tām nebiju redzējis. It kā nožēloju, ka tomēr neaizgāju uz vairāk filmām, it īpaši uz tām, ko vēl nebiju redzējis, bet negribējās atcelt citus plānus. Ļoti patīkami, katrā ziņā, ka bija šāda iespēja un prieks, ka šāds kino tiek popularizēts.
Pirmā filma uz ko aizgāju bija Epidēmija. Biju mēģinājis mājas apstākļos skatīties, bet tas, ko es internetā sagrābstīju, bija sliktā kvalitātē. Izrādījās, ka arī kino versija nebija stipri labāka, bet kaut kāds uzlabojums tomēr bija, tā laikam bija kaut kādā mērā uzlabota versija. Ievadlekcijā runāja režisors Aiks Karapetjans, tā bija mana mīļākā lekcija no visām 3 filmām, jo tā bija informatīva, gana objektīva un man arī šķita, ka aktuāla. Uzzināju dažādas jaunas lietas par Trīru un viņa filmām. Runāšanas laikā gan bija kurnēšana zālē no cilvēku puses un īsti nesapratu vai citiem nepatika pats runas saturs vai arī viņi nebija informēti, ka būs ievadlekcija un nevarēja sagaidīt, kad sāksies pati filma. Par Epidēmiju man nav daudz ko runāt. Iepriekš nezināju, ka Trīram esot lielas fobijas sakarā ar medicīniskām problēmām, to uzzināju ievadlekcijā un deva iespēja uz filmu paskatīties citādāk. Kopumā man patika tas kā filma veidota - paralēli rāda it kā reālo dzīvi, kā scenārijs tiek rakstīts un pa laikam parādās jau ekranizētas ainas. Hipnoze filmas beigās esot īsta, ceru gan, ka tā histērija kurai aktrise tās noslēgumā gāja cauri, bija tikai tēlojums, bet zināms, ka Trīram nepatīk kompromisi un viņš reizēm speciāli mēģina izprovocēt cilvēkos negatīvas emocijas, lai tēlojums būtu izjustāks.
Otrā filma bija Antikrists. Laikam tā ir mana mīļākā Trīra filma un man gribētos teikt, ka labākā. Skatījos trešo reizi. Ievadlekcija bija no mākslinieka Kristiana Brektes un man tā šķita visbezjēdzīgākā no visām 3, kuras dzirdēju. Es nevarētu teikt, ka man nemaz nepatika - bija dažādas interesantas idejas, prieks jau arī, ka kādam ir līdzīgas intereses kā man, taču nu ļoti subjektīvi un es nevarētu teikt, ka tā īsti no tās runas kaut ko varēju sev paņemt. Šķita, ka zālē valdīja līdzīgs noskaņojums, spriežot pēc replikām. Laikam tas, kas man Antikristā patīk ir pats veids kā filma ir veidota, kā tā attīstās. Notikumiem pastāvīģi fonā ir psiholoģisks naratīvs. Es nevarētu teikt, ka piekrītu filmas galvenajai domai un man nepatīk pārlieku kristīgais skatījums (fons) uz lietām. Varbūt tas kāpēc tieši šī filma man šķiet ir labākā ir tas, ka tā ir "straight to the point". Ir tāda sajūta, ka tajā īsti nekas nav lieks, viss šķiet iederīgs stāstā. Trīra filmās reizēm mēdz būt tādas kā, manā izpratnē, neveiklības. Tajā kā izteikta doma, dialogos, notikumos, bet Antikristā man varbūt kaut kas šķiet jocīgi (kas ir īstenībā labi), bet nekas nešķiet neveikli.
Trešā, kas arī bija festivāla noslēdzošā filma, bija The house that Jack built. Ievadlekcijā runāja kinokritiķe Dārta Ceriņa. Man kopumā patika, profesionāli un informatīvi. Kāpēc es tomēr Karapetjana ievadlekciju personīgi vērtēju augstāk, jo bija vairāk skaidrs, ko tieši viņš gribēja pateikt. Dārta Ceriņa, laikam izvairoties būt nedaudz subjektīva vai iepotēt savu attieksmi, vietām tā kā līdz galam nepabeidza savu domu, man šķita. Bija arī izkaisītības sajūta, pārāk daudz dažādi fakti viens pēc otra. Filmu skatījos otro reizi. Tā garša mutē tomēr palika citādāka kā pēc pirmās reizes. Trīra trakā vēlme likt skatītājam ciest tomēr mani vairāk sadusmo nekā senāk. Man kopumā filma patīk, man šķiet, ka tur ir daudzas labas domas un tā filma ir tas, ko mēs esam pelnījuši. Smieklīgās vietas ir tiešām ļoti smieklīgas, bet pēc visas tās brutalitātes, filmas beigās es jau jūtos visu to smieklīgo aizmirsis. |
|
|