***
Vecenīte sapnī redzēja zivi.
Tā ir laba zīme, būs nauda.
Dievs vien to zina, no kurienes.
Varbūt atradīšu, ejot pa dzīvi.
Pret vakaru naudas vēl nebija.
Izaugusi kokā,
ielikta rokā,
nokritusi no gaisa.
Jūras krastā viņa atrada mirušu zivi.
Ak, mīļā, piedod, es nokavēju,
vecenīte teica.
Ja es nebūtu visu dienu naudu meklējusi,
Pēc pasaules niecības skrējusi,
būtu tev dzīvību izglābusi,
būtu tevi jūrā atpakaļ iemetusi.
Jūra pret krastu skalojās klusi.
Ūdens zivīm.
Krasts vecenītēm.
Pa vidu dzīvības līnija,
Uz Mūžību ieslēgta darbībā.
/Aina Pāvulīte. Kultūras Forums/
skipped back 80
Piektdiena, 26. Jul 2013, 09:13
vasariņa
***
Vai tur nāve jūras malā
nedejo pa akmeņiem?
Kas tik savāds galu galā
spīguļo uz akmeņiem?
Kas tik savāds, bailes sacīt,
cilvēku nav tuvumā,
jāvelk elpa, jāslēpj galva, jāmūk
tavā tuvumā.
Siltums kluss no tava klēpja,
vēji pūš un priedes šalc,
nebaidos, bet tikai slēpjos.
Kas tur mirgo? Priedes šalc.( >> )
Trešdiena, 3. Jul 2013, 11:47
dodododos
***
Kad man nolemts ceļš -
pie kāda,
kaut kur
vai vienkārši no sevis ārā,
man vienmēr liekas -
pie loga kāds klauvē.
Un tur
nekad nav
ne zirga ar ratiem,
ne mašīnas,
ne ceļabiedra
ar spieķi un somu,
ne vadātāja,
ne spoka
visparastākā.( >> )
Piektdiena, 14. Jun 2013, 12:42
tūlīt himna. [jāmācās]
Liepa
Tu atkal uzvarēji, liepa.
Tu atkal visa ziedos.
Un tevī bites spietos.
Nav tavai smaržu atdevībai pieturu.
Kaut tevi zāģēja un dedzināja,
un pēcāk kailu vējos dzīvot radināja,
tu atkal sevi neprātīgi pieteikusi, liepa.
Tu atkal saplaukusi ziedos.
Tas zvirbulis, kas tavā zarā dzied,
ir aplaimots un bagāts.
Balts nāk mākonītis Dieva dots...
Tu pārāka par mani, liepa.
Tu ziedi.
/Aina Pāvulīte. Kultūras Forums. Kaut kad./
Tu atkal uzvarēji, liepa.
Tu atkal visa ziedos.
Un tevī bites spietos.
Nav tavai smaržu atdevībai pieturu.
Kaut tevi zāģēja un dedzināja,
un pēcāk kailu vējos dzīvot radināja,
tu atkal sevi neprātīgi pieteikusi, liepa.
Tu atkal saplaukusi ziedos.
Tas zvirbulis, kas tavā zarā dzied,
ir aplaimots un bagāts.
Balts nāk mākonītis Dieva dots...
Tu pārāka par mani, liepa.
Tu ziedi.
/Aina Pāvulīte. Kultūras Forums. Kaut kad./
Otrdiena, 11. Jun 2013, 18:45
iekšējais nemitīgais
mācu sev dažādas lietas pedagoģiski lai pievērstu sev
uzmanību: izgulies ēd kārtīgas brokastis staigā nekrīti
izmisumā nebrien jūrā paļaujies uz savu iekšējo balsi
nerunā niekus ne sev ne citiem neizliecies ka nekā
nezini vai ka zini visu izliecies ka viss būs labi
kad esmu sevi kādu laiku tā pamatīgi pamācījis sev
saku ko tu muldi un atbildu pats ko muldi
/Juris Kronbergs. Ik diena. 2011./
uzmanību: izgulies ēd kārtīgas brokastis staigā nekrīti
izmisumā nebrien jūrā paļaujies uz savu iekšējo balsi
nerunā niekus ne sev ne citiem neizliecies ka nekā
nezini vai ka zini visu izliecies ka viss būs labi
kad esmu sevi kādu laiku tā pamatīgi pamācījis sev
saku ko tu muldi un atbildu pats ko muldi
/Juris Kronbergs. Ik diena. 2011./
Piektdiena, 31. Maijs 2013, 03:50
***
Soļojot
Es soļoju. Kur ir mans nams?
Viens eju es pa nakti zilu.
Es eju, skaņi svilpodams,
Pa savu izdegušo silu.
Vēl mana sapņu pūce brēc.
Būs rīts - tā kokā meklēs dusu.
Es iešu, dienas uzvarēts,
Pa zaļu zāli klusu, klusu.
/Egīls Plaudis. Zaļā krēsla. 1970./
Es soļoju. Kur ir mans nams?
Viens eju es pa nakti zilu.
Es eju, skaņi svilpodams,
Pa savu izdegušo silu.
Vēl mana sapņu pūce brēc.
Būs rīts - tā kokā meklēs dusu.
Es iešu, dienas uzvarēts,
Pa zaļu zāli klusu, klusu.
/Egīls Plaudis. Zaļā krēsla. 1970./
Piektdiena, 10. Maijs 2013, 09:49
kāpēc mēs tik neiecietīgi
barbari
visi cilvēki šajā pasaulē ir brāļi
vienīgi barbari tajā ir svešinieki
viņi izposta mūsu romas viņi nokauj mūsu domas
viņi izvaro mūsu jūtas
viņi ēd mūsu maizi
viņi dzer mūsu vīnu
un piesavinās sev mūsu dzīves sāli
un viņu
nemanot kļūst tik nesaskaitāmi daudz
ka tieši viņi jau ir brāļi šajā pasaulē
kurā mēs,
cilvēki,
nespēdami ēst viņu maizi
dzert viņu vīnu
un piesavināties sev viņu dzīves sāli
esam svešinieki
tieši tāpēc mēs tik neiecietīgi
pašlaik postām viņu romas nokaujam viņu domas
un izvarojam viņu jūtas
/Leons Briedis. Mijkrēšļa rokraksts. 2009./
visi cilvēki šajā pasaulē ir brāļi
vienīgi barbari tajā ir svešinieki
viņi izposta mūsu romas viņi nokauj mūsu domas
viņi izvaro mūsu jūtas
viņi ēd mūsu maizi
viņi dzer mūsu vīnu
un piesavinās sev mūsu dzīves sāli
un viņu
nemanot kļūst tik nesaskaitāmi daudz
ka tieši viņi jau ir brāļi šajā pasaulē
kurā mēs,
cilvēki,
nespēdami ēst viņu maizi
dzert viņu vīnu
un piesavināties sev viņu dzīves sāli
esam svešinieki
tieši tāpēc mēs tik neiecietīgi
pašlaik postām viņu romas nokaujam viņu domas
un izvarojam viņu jūtas
/Leons Briedis. Mijkrēšļa rokraksts. 2009./
Pirmdiena, 15. Apr 2013, 13:15
aprīļa prieki
Bedre
no šīs bedres man vairs neizrāpties
jo es pats
nebūdams Jāzeps
esmu iemests Šai Bedrē
un arī pats esmu tapis Šī Bedre
dzedra
pastardienīgas nakts vēsma:
mana vienīgā valstība
tad lai notiek Tavs prāts,
Bedre,
ja reiz liktenis Tevi man devis
no kuras visu mūžu man lemts
ārā rāpties
pakāpjoties
pašam uz sevis
/Leons Briedis. Viļņi tuksnesī. 2009./
no šīs bedres man vairs neizrāpties
jo es pats
nebūdams Jāzeps
esmu iemests Šai Bedrē
un arī pats esmu tapis Šī Bedre
dzedra
pastardienīgas nakts vēsma:
mana vienīgā valstība
tad lai notiek Tavs prāts,
Bedre,
ja reiz liktenis Tevi man devis
no kuras visu mūžu man lemts
ārā rāpties
pakāpjoties
pašam uz sevis
/Leons Briedis. Viļņi tuksnesī. 2009./
Piektdiena, 5. Apr 2013, 14:21
ikdienas uzbrukumi
+
pie mājas sienas
piestiprināta laterna
izgaismo laukumu
kurā pa ārējo malu
ripo veca autoriepa
tev ir jāpaiet garām tā
lai viņa nepagūtu uzdot
nevienu jautājumu
/Žebers. Blaknes. 2007./
pie mājas sienas
piestiprināta laterna
izgaismo laukumu
kurā pa ārējo malu
ripo veca autoriepa
tev ir jāpaiet garām tā
lai viņa nepagūtu uzdot
nevienu jautājumu
/Žebers. Blaknes. 2007./
Pirmdiena, 25. Mar 2013, 11:06
tā gadījās, tā gadīsies vienmēr..
***
Manā pilsētā daudz koku,
krūmu, apstādījumu,
tāpēc ļaudis tik pa krūmiem
brien, viens otru nemanot.
Bet, ja kādreiz diviem gadās
kailā pļavā sastapties,
satrūkstas tie,
nodur acis, pagriežas
un tālāk iet.
/Kārlis Vērdiņš. Ledlauži. 2001./
Manā pilsētā daudz koku,
krūmu, apstādījumu,
tāpēc ļaudis tik pa krūmiem
brien, viens otru nemanot.
Bet, ja kādreiz diviem gadās
kailā pļavā sastapties,
satrūkstas tie,
nodur acis, pagriežas
un tālāk iet.
/Kārlis Vērdiņš. Ledlauži. 2001./
Otrdiena, 19. Mar 2013, 09:49
atcerēties, modram būt!
3. autobusā
Tā arī dzīvojam,
ierakušies savās šallēs un paģirās,
aizsargā mūs
no visa ļauna,
uzceļu ap sevi sētu no zelta, no bailēm,
no maizes ar desu, no kauna.
Tā arī dzīvojam –
nenāc klāt
un neprasi.
Tā arī dzīvojam,
sēžam ar saviem skaistajiem dibeniem –
lai palaiž tas vīrietis, tas taču viņa darbs.
Nelaidīšu, es esmu noguris, vai šitā kuce zina,
kā ir strādāt visu nakti un pēc tam vēl
nedabūt, nedabūt, nospļauties,
nevajadzēja taisīt, ja nevar mašīnu nopirkt,
ja vajag spaidīties šajā smirdošā laivelē,
kas peld uz aklo
pa tumsu. >>( > )
Tā arī dzīvojam,
ierakušies savās šallēs un paģirās,
aizsargā mūs
no visa ļauna,
uzceļu ap sevi sētu no zelta, no bailēm,
no maizes ar desu, no kauna.
Tā arī dzīvojam –
nenāc klāt
un neprasi.
Tā arī dzīvojam,
sēžam ar saviem skaistajiem dibeniem –
lai palaiž tas vīrietis, tas taču viņa darbs.
Nelaidīšu, es esmu noguris, vai šitā kuce zina,
kā ir strādāt visu nakti un pēc tam vēl
nedabūt, nedabūt, nospļauties,
nevajadzēja taisīt, ja nevar mašīnu nopirkt,
ja vajag spaidīties šajā smirdošā laivelē,
kas peld uz aklo
pa tumsu. >>( > )
Ceturtdiena, 7. Mar 2013, 13:47
ideāls
***
viņas augums ir domas svētbilde –
dejotājai pa stikla lauskām
vai jūs esat no cirka? viņai jautā
nē – viņa saka – man bailes no augstuma
viņa dejo pa oglēm
pa stikla lauskām
viņa dejo pa čata vēmekļu lāmām
viņa dejo pa elektrības vadiem
viņas augums ir bēgošo formu saistviela
kādas dievības puskrēslas
pusmiega sapņi
nē – viņa saka – es dejoju projām
no visiem es un jūs un pasaulēm
dejoju projām
turpiniet pusdienot
turpiniet domāt
ka valdāt pār esošo
/Andris Zeibots. Kultūras Forums, 27.8.–3.9.2010./
viņas augums ir domas svētbilde –
dejotājai pa stikla lauskām
vai jūs esat no cirka? viņai jautā
nē – viņa saka – man bailes no augstuma
viņa dejo pa oglēm
pa stikla lauskām
viņa dejo pa čata vēmekļu lāmām
viņa dejo pa elektrības vadiem
viņas augums ir bēgošo formu saistviela
kādas dievības puskrēslas
pusmiega sapņi
nē – viņa saka – es dejoju projām
no visiem es un jūs un pasaulēm
dejoju projām
turpiniet pusdienot
turpiniet domāt
ka valdāt pār esošo
/Andris Zeibots. Kultūras Forums, 27.8.–3.9.2010./
Piektdiena, 1. Mar 2013, 08:43
rītu rituāls. dziesma.
***
Lēni šķirot miglu,
bāla un izmirkusi,
Saule beidzot brien šurp.
Lieku ugunskurā
vēl dažus sausākus zarus.
/Jānis Baltvilks. Karogs, 2001.-6./
Lēni šķirot miglu,
bāla un izmirkusi,
Saule beidzot brien šurp.
Lieku ugunskurā
vēl dažus sausākus zarus.
/Jānis Baltvilks. Karogs, 2001.-6./
Piektdiena, 22. Feb 2013, 13:45
pavasari gaidot...
***
Viņi atlidoja šeit, putni. Viņi atnāca vesels kāsis.
Satina lupatās, aiznesa turp, no kurienes esmu nācis.
Zaļo stārķi, žagata dzeltenā, liels prieks jūs visus šeit satikt!
Jūs glābāt mani no posta, ka visiem es varētu patikt.
Baltas lupatas, spārnu švīkas, es aizeju piedzimt no jauna.
(Manī noraugās milzīga acs. Liela. Ne laba, ne ļauna.)
/Pēteris Draguns. Tumšā stundā, 2012./
Viņi atlidoja šeit, putni. Viņi atnāca vesels kāsis.
Satina lupatās, aiznesa turp, no kurienes esmu nācis.
Zaļo stārķi, žagata dzeltenā, liels prieks jūs visus šeit satikt!
Jūs glābāt mani no posta, ka visiem es varētu patikt.
Baltas lupatas, spārnu švīkas, es aizeju piedzimt no jauna.
(Manī noraugās milzīga acs. Liela. Ne laba, ne ļauna.)
/Pēteris Draguns. Tumšā stundā, 2012./
Piektdiena, 15. Feb 2013, 14:17
veltījums D.
***
Kā gribas trakai projām skriet, kur jūra sniega putru rij. Ir gavēnis un
diemžēl neviens negavilē.
Kaut krāšņas bija dāvanas, mums vienmēr rādījās par maz. Kā kārojās
būt apskautām un izvārtīties tūkstoš rases pilēs.
Kā cita citu apskaudām; bet tagad prasās ledu brist līdz aizelsties un
sērsnā krist un saknēs ieķerties un vienreiz dabūt šito vaļā.
Brist liedagā kā tuksnesī un sauli balto uzlasīt, un droši plaukstas
augšup vērst un balsi ārā laist un dziedāt skaļi, kā citas sievas baznīcā;
kā daždien bābas pirtī kliedz un pēcāk plikas metas upē sudrabzaļā.
Drīz pienāks tev, kas bija man, un man būs tas, kas bija tev, mēs varēsim
tad apkampties un puņķodamās pastāstīt, kā gāja.
Kad jūra sniegu apēdīs un liedagu tā aplaizīs, mēs rokās sadevušās
lēnām iesim mājās.
/Anna Auziņa. Es izskatījos laimīga, 2010./
Piektdiena, 8. Feb 2013, 14:00
kad viņi beidzot nolems streikot, tad mēs...
Izpildīt
Rāmuma operatoru pienākums ir pastāvīgi turēt
Rokas uz regulatoru slēdžiem. Realitātes daļēja
Nogruvuma gadījumā, rodoties iluzoriem iekritieniem,
Nekavējoties jāuzsāk būtības koncentrāta iepilde irreālās
Prombūtnes zonā. Aiziet no posteņa atļauts vienīgi,
Paziņojot maiņas dežurantam un nododot viņam vadības
Slēdžus tieši rokās. Ja tomēr kādā mirklī apziņa
Piekūst no pastāvīgās koncentrēšanās un nosūta jūsu
Uztverei signālu par pašas centrālās vadības pults
Iluzorumu, nekavējoties piespiediet sarkano pogu
Krēsla elkoņuzlikā, lai saņemtu stabilizatora injekciju. > ( [tālāk] )
