Kā gribas trakai projām skriet, kur jūra sniega putru rij. Ir gavēnis un
diemžēl neviens negavilē.
Kaut krāšņas bija dāvanas, mums vienmēr rādījās par maz. Kā kārojās
būt apskautām un izvārtīties tūkstoš rases pilēs.
Kā cita citu apskaudām; bet tagad prasās ledu brist līdz aizelsties un
sērsnā krist un saknēs ieķerties un vienreiz dabūt šito vaļā.
Brist liedagā kā tuksnesī un sauli balto uzlasīt, un droši plaukstas
augšup vērst un balsi ārā laist un dziedāt skaļi, kā citas sievas baznīcā;
kā daždien bābas pirtī kliedz un pēcāk plikas metas upē sudrabzaļā.
Drīz pienāks tev, kas bija man, un man būs tas, kas bija tev, mēs varēsim
tad apkampties un puņķodamās pastāstīt, kā gāja.
Kad jūra sniegu apēdīs un liedagu tā aplaizīs, mēs rokās sadevušās
lēnām iesim mājās.
/Anna Auziņa. Es izskatījos laimīga, 2010./