koki

3. autobusā

Tā arī dzīvojam,
ierakušies savās šallēs un paģirās,
aizsargā mūs
no visa ļauna,
uzceļu ap sevi sētu no zelta, no bailēm,
no maizes ar desu, no kauna.
Tā arī dzīvojam –
nenāc klāt
un neprasi.
Tā arī dzīvojam,
sēžam ar saviem skaistajiem dibeniem –
lai palaiž tas vīrietis, tas taču viņa darbs.
Nelaidīšu, es esmu noguris, vai šitā kuce zina,
kā ir strādāt visu nakti un pēc tam vēl
nedabūt, nedabūt, nospļauties,
nevajadzēja taisīt, ja nevar mašīnu nopirkt,
ja vajag spaidīties šajā smirdošā laivelē,
kas peld uz aklo
pa tumsu. >>
Tā arī dzīvojam,
nelaižam, nesmaidām, labdienu nesakām,
bailes, ka noņems, noskaudīs, nepaspēs,
izraus ar zobiem pēdējo kumosu,
piecdesmit liekie, bet tas jau no kreņķiem,
labāk es sēžu un neko neredzu,
ak tu debess, tur pilns ar kropļiem,
to arī neredzu,
skatos uz kokiem,
skaitu mantru un domāju augstāku,
ka tik paspētu, ka tik paspētu,
ka tik tieši man laimīte iekristu,
znots ar naudu un bembja atslēgu.
Tā arī dzīvojam,
neko neredzam,
bērniņš smejas,
nedzirdu, nedzirdu,
saule laužas iekšā pa spraudziņu,
paņem lupatu, aizbāz to caurumu,
izlaidīs silto gaisu, ko tad?!
Sūda valdība, nedod man ēst,
nedod man smaidīt un nedod man godu,
nedod man lepnumu cilvēkam būt,
nedod man piecelties,
palaist apsēsties
meiteni, kurai rīt jādzemdē.

Viņa smaida.
Ir mums vēl cerība.

/Inga Gaile. migla. 2012./